feista

es jūtos kā mazlietota mēbele, vislabprātāk es būtu koka krēsls. bet ar atzveltni, kaut gan pēc tā, kā ir šodien jūtu, ka šis man nu galīgi neder. es esmu pārāk es, lai būtu krēsls. un es neprotu būt tik veldzējoša, kādi ir krēsli. ticamāk, man šajā pašas izdomātajā spēlē nāktos būt grāmatplauktam. bet par to mazlietoto. tas ir tā, ka sajūtos skatlogā stāvam, man blakus stāv arī tādas jaunas jaunas tikko no zviedrijas un somijas vai norvēģijas vai kur nu ražo tās jaukumjaukās mēbeles. un es stāvu tāda necila, mazliet noplukusi visam tam blakus. un cilvēki uzmet man aci, bet saprot, ka viņiem vajag to jauno to skaisto.

un tā es tur stāvu. arī tu man paskrien garām.

tā jau ir ar tiem cilvēkiem, kuri sevi visu pasaulei izdalījuši. un tad viņi gaida kādu, kas nāks un kuram pietiks ar to, kas palicis pāri. un neviens nenāk.