| 5:50 pm |
grrr
eh, laikam ir pienācis brīdis nedaudz kaut ko iečubināt šajā interesantā veidojumā, sauktā par sviesta cibu. kā dzīve tomēr mainās. hmm, dažkārt šļiet, ka līdz šim to nebiju pamanījusi. dienu vienmuļība, varbūt pat ne vienmuļība, vienkārši nevēlēšanās ieraudzīt jauno un interesanto. arī tagad, kas gan ir jauns - aiz loga joprojām baložu pieķēzīts balkons, apdrupusī ķieģeļu siena, par kuru reiz kaimiņš no bērnības teica, ka tā māja tak gāzīšoties. nu vēl jau turās. un Tomēr ir šis tas arī jauns. sēžu pati pie sava rakstāmgalda, pāri balkona margām redzami plaukstoši bērzu zari, un, galu galā, esmu mainījusies es pati. it kā jau tā pati mūžam čīkstošā un burkšķošā kūka, kas izmanto katru izdevību, lai uzkristu kādam uz nerva. un tomēr cita. dažreiz šķiet, ka es redzu savādāk. mana pasaule vairs nav tīta vienmuļībā un nolemtībā. man ir kāds pēc kā ilgoties, kāds, kurš pierunāja mani pacelt degunu no dubļu peļķes un apzināties, ka esmu, jā, laikam to, ka es dzīvoju, nevis eksistēju. Here I am! mācos dzīvot un klūpu. klūpu un ceļos. bez zilumiem taču neviens staigāt nav iemācījies, vai ne? |