| Turpinājums |
[Oct. 30th, 2006|10:56 pm] |
dziedoša cīņa starp mani un vētru... viņas dziesma un manu matu opera.
Plosīšanās, nepiepildītās ilgas un to izteikšana kustībā, straujā, asā, sāpīgā.
Kopā būšana, bet vientulība reizē...
nevaram viens no otra aiziet, bet kopā nepieņemami būt. un tomēr viņas dziesma valdzina un aizrauj mani, bet es to neizrādu! nezinu kāpēc... vienkārši tā jābūt, lai pierādītu savu neatkarību.
un atkal jau kāpā augšup. Un tad mirklis kad aptver sevi, to kas iegūts šajā mirklī, šajā cīņā...gribās apskāvienu, bet vētra tāpat vien nevienu neapskauj, un mani jau nu noteikti ne...
Bet tik un tā sarunājām satikties vēl un nepiemirst viens par otru - par spīti...
Atpakaļ ceļš - klusināts, pilns kontrastu. Iešana pa ceļa vidu un namu vērošana. Vienā pusē lepnas, trīsstāvīgas savrupmājas, pusapgaismotas. pāri ielai slejas, ne pārāk cēlas, vienkāršas vienstāvīgas mājeles, silti apgaismotiem logiem... lepnums pret omulīgumu. Kas ir labāks?
un tad es pamanu lapas, mazs smaids ielīst manā sejā. rudens lapas :) kaut kas īpašs man! Bet protams ka vētra tās tūlīt arī aizpūš prom - "ha! nekā cita tev nedrīkst būt kā vien es! un ej prom no manis!" Sirdi sastindzina skumjas... manu lapu vairs nav. pūles pagaisušas, centos un vēlējos, bet tā visa nav...
uz mirkli aizveru acis. nākamais acu mirklis un es jau netāluno civilizācijas, visa burvība sabrūk, parādās pretī nākošo cilvēku emocijas, un viņu ašie, vai arī mazliet nepieklājīgi ilgie man veltītie acu skatieni... un es vairs vēlos tikai mieru. Sajūtu beidzot aukstumu. Tā pavisam nopietni.
Beigu beigās nonāku pie vietas kur mītu... to var pateiktpēc lapām. tās te ir. un vētra tām te nevar piekļūt. te ir ārējs miers, kad brīžiem dvēselē ir vētra vēl lielāka par to kas ir ārā. es sevu vētru vētrai nerādīju... lai nenobiedētu, lai neiedvesmotu uz nevajadzīgo. ha itkā es varētu iedvesmot vētru... es nekad to nevarēju izdarīt, laikam tāpēc viņa ir dusmīga uz manis.. |
|
|