| Šonakt runājos ar kādu naktstauriņu |
Jul. 31st, 2006|01:40 pm |
Viņš vēl bija maziņš, tāpēc mēs viens otram stāstījām pasakas. Viņš man , protams, stāstīja nakts un ēnu pasakas. Es viņam stāstīju savādākas sāgas. Viņam patika. Patika stāsti par stāstīšanu, par to kā cilvēki apmaldās savās pasakās, par to kā cilvēki aizmirst savas pasakas. Pastāstīju arī par to kā cilvēki mēģina aizbēgt no pasakām. Naktstauriņš arī uzzināja par to ka cilvēki, paši sevī samudžinājušies mēģina iznīcināt savas piepildījušās pasakas. To gan mazais naktstauriņš nesaprata. Es viņam teicu, ka arī man tas nav saprotams...
"Bet tu jau arī esi cilvēks! Tev tas ir taču jāsaprot."
"Jā, bet es to tomēr nesaprotu. es daudzas lietas nesaprotu. Laikam jau mums abiem ir jāpaugas, varbūt tad mēs spēsim saprast..."
"Tauriņu gados mērot tu taču esi nemirstīgs! Ja jau tu nesaproti, tad kā man gan to ir iespējams izprast? Es pat neesmu cilvēks!"
"Šajā pasaulē tas neko nenozīmē... un ja godīgi, tad es ar tevi labprāt mainītos vietām. Spārnu dēļ..."
Uz to viņam nebija ko atbildēt. Tāpēc mēs klausījāmiesko nakts mums stāsta par rētām un par sevi, un arī par pasauli. |
|