| Laiki mainās un mainās funkcijas journalam... |
Jun. 18th, 2006|05:36 pm |
Jauki pārsteigumi un mīļas dāvanas. Tikai tas bija pozitīvs. Viss pārējais sāpināja.
Ja es būtu melns kaķis.
Tad viss sāktos ar pilnīgu vienaldzību. Es vienkārši ietu un sēdētu.
Centos iegūt to kaķiem raksturīgo grāciju. Kas uz manis blenza, tam skatījos pretī acīs...
Mani pat paglaudīja... bet tas man protams, ka patika!
Bet tālāk īsa pavāļāšanās dārzā. Mazliet mierīgāk.
Bet tad vajdzēja būt jaukākajai daļai, bet reāli tikai spērieni.
Kārtējā sāls deva brūcē, ko mēģinu sadziedēt. Kā var sadziedēt to, ko visu laiku atkal uzplēš?
Kārtējais izmisuma vilnis.
Un tikai mirkļi šķīra no tā lai es izlaistu nagus.
Tālāk es mēģināju nožēlojami pieglausties, lai mani paglauda, bet nevienam nepatīk melni kaķi.
Tie nes nelaimi. Un tie kuru pieskārieni man tik tiešām patiktos bija aizņemti.
Tagad tikai mēģinu saglabāt savu neatkarību, kā jau visi kaķi.
Bet pat mans prāts ir pret mani!
Atkal un atkal atgriežas kādas noteiktas domas, attēli.
Lūk tāds ir iznākums manas dvēseles karā.
Sākumā man likās, ka cīnos tikai pret ilūziju.
Bet tad man karu pieteica sirds.
Tad dvēsele, tad acis.
Un es domāju, ka mans visuzticamākais sabiedrotais - prāts- būs kopā ar mani...
Bet redz, ka es pat te kļūdos.
Muļķa melnais kaķis... |
|