kristīne
09 January 2012 @ 06:21 pm
 
runājos ar tēti
- uzmini, cikos es aizmigu ?
- vienos
- pusčetros, lai gan gulēt aizgāju jau divpadsmitos
- tad jau tu slima esi

un es tiešām sāku domāt, ka ar mani kkas nav kārtībā. es vienkārši nevaru aizmigt - vienalga, cikos es ielīstu gultā, vienalga, ko es pa dienu būtu darījusi un kādā stāvoklī ieradusies mājās. man šķiet, ka es drīz sajukšu prātā. šonakt gulēju ar atvērtām acīm un raudāju. tik stulbi un tik slimi
 
 
mūds: depressed
 
 
kristīne
04 January 2012 @ 10:22 am
 
vakar bija traki, traki

upd.: ik pa brīdim iedomājos un mēģinu atcerēties, vai kārtējo reizi nesarunāju kaut ko lieku, lai gan parasti es to daru par cilvēkiem, kuri man nepatīk, tā kā laikam jau no worries
 
 
kristīne
01 January 2012 @ 10:15 pm
 
manuprāt, tas ir tikai loģiski, ka man nepatīk, ja par mani stāsta cilvēkiem, kuri man besī. un pohuj, cik labs draugs vai draudzene tas cilvēks tev ir, kaut vai jūs esiet saauguši kopā - viņam par mani nav jāzina pilnīgi nekas
 
 
kristīne
30 December 2011 @ 07:19 pm
 
pievienoju `a lot like love` savu mīļāko filmu sarakstam
 
 
kristīne
26 December 2011 @ 10:23 pm
 
elektrības nebija visu dienu. nu, ok, tā kā es gulēju līdz vieniem, tad mani tas skāra tikai pusdienu, bet tas bija supermokoši
 
 
kristīne
18 December 2011 @ 10:34 pm
#28  
šo var saukt par stipri dīvainu manis raksturojošu iezīmi, bet
es tiešām nesaprotu, kā cilvēki var ēst veikala marinētos gurķus un domāt, ka tas ir garšīgi
Tags:
 
 
kristīne
15 December 2011 @ 10:26 pm
 
cilvēki
nemainās
saki, ko gribi. nu nemainās. vienalga - paiet nedēļa, mēnesis, gads vai desmit gadi un divas dienas. cilvēki
n e m a i n ā s
visā savā būtībā viņi ir tādi paši, kādi bija pirms tam, kādi ir bijuši visu laiku, kādi paliks. tas arī viss