Vakar atkal bija uzglunies bezmiegs, no tiem, kuri ir rezistenti pret miega zālēm, tās ir īpaši produktīvas naktis pārdomām, domu kristalizācijai un pasaules uztveres formalizācijai. Tādās naktīs mani glābj tikai kaimiņa wi-fi, kuru uztver mans telefons un wikipedia.
Tagad visas izdomātās domas pazudušas, atstājot tikai mājienus. Bet ko es laikam esmu sapratusi, ka visvairak dzīvē man ir vajadzīgs tikai un vienīgi soulmate, man ir pilnīgi pohui, ja mani neviens nekad nemīlēs, patiesībā, man jau vairakus gadus metās slikti no domas par attiecībām, mani neinteresē sociālā dzīve, tāpat kā to neinteresēju es, jau kādus 10 gadus es vienmēr esmu tusiņos kkur stūrī ar glāzi rokās, vienatnē un pilnīgā klusumā, un man ir labi, es tiešām negarlaikojos. Smieklīgi, bet tikko, sestdien dzirdēju 2 dažādas remarkas par sevi, pasākumā viens cilvēks kādā brīdī vienk skaļi pateica: "vai cilvēki neaizmirst laik pa laikam ar mani parunāt." un cits man vienk pajautāja, vai esmu tomēr tik nereāls introverts, saņēmot atbildi "jā" čuvakam vairs nebija jautājumu, paldies dievam, un skaļi pateiktā viedokļa, paldies visiem dieviem. Visp man dažreiz liekas, ka, ja es nebūtu smēķētājs, man nebūtu i puse to paziņu, kas man ir tagad, jo, jāpiekrīt, tomēr vislielākās aktivitātes un sarunas vienmēr notiek pīpētavās. Un katru reizi esot kādā "kompānijā" es saprotu, ka viņi visi savā starpa būs tuvaki viens otram, nekā es jebkad būšu tuva kādam no viņiem. Tas viss arī ir normāli.
un ko es sev ar to gribētu pēc dažiem gadiem atgādināt? Ak jā, par soulmates. Bet ko nu tur,jāatzīst, ka šai laimei man vajag tikai personības sadalīšanos un viss, līdz tam arī nav daudz palicis, ņemot vērā, ka ar mani jau ir sākuši runāt manu šausmu sapņu rēgi.