vakardienas notikumu izskaņā saradās daudz par daudz domu. Galvenokārt, domaju par paradoksiem, kas rodas cilvēkā. Nu nopietni, kā tas nākas, ka cilvēks ar " sirdi" grib kko vienu, bet prāts kko citu. Kā gan viena būtība, viens veselums, var tik idiotiski un bezjedzīgi dalīties? kapēc ir paredzēts, ka japienem lēmumi, lai kādi tie būtu, kuri sāpēs? Cilvēka daba tomer ir tik ahunna nepilnīgi un nepārdomati būvēta. Un galvenā problēma, protams, ir tas, ka par šitādiem mēsliem vispār ir jādomā.
un nu es izdomaju, ka cietīšu emocionāli, ne ar prātu. Prats man ir daudz tuvaks draugs, nav ko abižot.