Man gribētos ierakstīt kaut ko sakarīgu, ar tādu vērēnīgu domu, nu kā filozofam pienāktos. bet nekā. Vakar man pateica, ka ar mani nav iespējams uzturēt saturisku sarunu, jo studēju filosofos un spēlēju "чгк," parodoksālā paārādība: dzenoties pēc iekšējās izglītības, es kļuvu nelietojama vairāk nekā biju pirms tam.
Vīkends atkal ir sācies otrdien, un ko tu padarīsi? man nepatīk dalīties jūtās, jo man bail, ka izteiktās, tās zaudēs visu savu burvību un siltumu. Man bail pat domās atzīt to esamību, vieglāk ir tikai izjust, ļaujot sev debīli smaidīt ne par tēmu, lēkāt no prieka, redzot sauli un sasmaržojot pavasari, un kust ārā no viena pieskāriena vien.
manuprāt, 12 gadi kristīgajā skolā man bija nepieciešami, lai saprastu, ka reliģijas ir lielākais apmāns un uni, lai saprastu, ka domāt ir ne tikai kaitīgi, bet ir vesela māksla, kuru jāmācās, un ka mani tas pavisam un it nemaz neinteresē :)
šodien dzīve ir skaista, šodien esmu mierīga