šodien pārādījas pagātnes dēmons un izvandīja manu dvēseli
es nezinu, vai es gribu raudāt, vai sasist kaut ko, laikam abus reizē, raudot skatīties, kā vissīkākajos gabaliņos saplīst glāze, un kā lietus nobirst uz zemes, jaucoties ar sāpēm un naidu, kas to salauza,
es nevaru atslēgt savas domas, kad esmu viena,
es gribu piedzerties, bet man nav alkohola, un es arī nedzeru viena,
viena,
viena,
šobrīd tas vārds izsaka pārāk daudz
man gribās nolikt galvu uz pleca draugam un ar ādu just kāda klātbūtni
kad man bija tik slikti?
es turpinu smaidīt, jo neviens nav vainīgs

p.s. dienas vienīgais pluss-tagad zinu sava vārda tulkojumu