blje, man nab ko jums teikt, nav kaada jeega, ko teikt, ja tas neko nemaina, visas sarunas galu rezultaataa ir bezjeedziigas, jo cilveeki visu jau izplaano savaa galvaa uz priekshu un citu teiktais ir kaa pakaljas fons savaam ceelaam un ubergudraam domaam. labriit mizantropiskums, sen neredzeets. pie tam, negribu induceet, taapeec runaashu tik par sevi, taapeec paareejo dalju var izlaist: kaada jeega, ko teikt, nee, nu nopietni, man nekaadas, es saprotu, ka mana runaashana (sms, veestulju un banaalajaa verbalajaa formaa) ir bezjeedziigas, katrs jau ir izdomaajis sev selju. blje un es izprotu, ka gudri runaaju tikai sev, lai pamielotu savu smadzeni, gudri? izsmiekls kkaads. labi, godiigi sakot, man apnika bezjeedziigi vaardi, sarunas un paareejais murgs, kas pavada muusu necilo eksistenci un ljauj kaut uz mirkli justies sev labaakam un deriigam, man zajebalas smalkie maajieni, kas ieteerpti rupjajaa audeklaa, man zajebalas klausiities galu galaa, es gribu guleet, gribu pastaaveet, gribu sevi atpakalj un ieniistu tos zagljus, kuri zog manas dveeseles daljas: juutas, emocijas, paardziivojumi, blje kur pazudis mans veseliigais pohuisms? atdodiet mani man atpakalj, nevajag man manu apdeitu, vecais variants ir saprotamaaks.

Nozheelojamaa