Sestdiena. Diezgan silts, bet slidens ārā, jo atkusnis. Putni čivina jau kuro dienu aiz logiem. Krietni daudz un dažādi sīkputni apdzīvo mūsu jasmīnus. Varētu beidzot iziet pastaigāt, bet.. nespēju savākties. Vienkārši nevaru sevi piespiest iziet ārā. Ko darīju? Piekārtoju māju, sagatavoju ēst un uztaisīju sulu. Daudz lasīju. Gan grāmatu "Gravīru meistara meita" lasu, gan žurnālus. Gribu pēc iespējas vairāk izlasītos žurnālus aizvest mammai ar tēti. Šodien pabeidzu vienu "Ilustrēto Zinātni", sāku "Ilustrēto Vēsturi".
Par grāmatu runājot, sapratu, ka neliek man mieru tā reprodukciju grāmata, ko savulaik nenopirku. Šķiet, ka pēc šīs grāmatas par Hokusai meitu izlasīšanas uzsākšu meklējumus virtuālajās grāmatnīcās - gribu tomēr sev kādu skaistu japāņu mākslas grāmatu.
Vēl šodien noskatījos trīs filmas. Vispirms multeni "Fantastic Mr.Fox"(2009). Sākumā baidījos, ka nepatiks, bet izrādījās varen lieliska multene, kuras laikā arī pasmējos no sirds. Pēc tam "Pan's Labyrinth" (2006). Smaga, bet laba. Nu, un noslēgumā "Equilibrium" (2002). Jāatzīst, ka pēdējā tomēr nedaudz lika vilties, gaidīju kaut ko vairāk. Tomēr nenožēlu, ka noskatījos šīs filmas. Beidzot bija laiks atgriezties pie normālas kino skatīšanās. Pēdējā laikā kaut kā salīdzinoši reti skatījos kino - biežāk dažādi raidījumi Discovery, Animal Planet vai citos līdzīgos tv kanālos. Šķiet, ka man ir vēl viena apņemšanās - ne tikai lasīt vairāk, bet arī skatīties biežāk labas filmas. ;)
Bet dienas prieks ir saistīts ar teātri. Šoreiz Jaunā Rīgas teātra izrāde "Ziedonis un visums". Ja viss būtu savādāk, tad 16.06.2020. šo izrādi skatītos klātienē. Diemžēl pandēmijas dēļ kopumā piecas izrādes tā arī nenoskatījos klātienē. Tomēr ir prieks, ka vismaz viena šovakar no iecerētā saraksta ir redzēta! Jāatzīst godīgi, šovakar sapratu, ka atkal jāizvelk Ziedoņa sējumi un šis tas jāizlasa vēlreiz. Izrāde atgādināja, to, cik ļoti laikmetīgs ir Ziedonis. Neskatoties uz to, ka neesmu dzejas mīļotāja, tomēr viņa grāmata "Taureņu uzbraukums" man bija ārkārtīgi mīļa.
Nu, ko.. lasāmo grāmatu saraksts šogad kļūst aizvien garāks. :)))
Ak, jā! Jāieliek taču arī kāda recenzija par šo izrādi! :)
Šoreiz man vislabāk patika Normunda Naumaņa savulaik teiktais:
ZIEDONIS UN VISUMS
Rekviēms ļervām
Kultūras Diena
autors Normunds Naumanis

Alvja Hermaņa jaunāko izrāžu žurnālistiskie aspekti

Ar ko govs atšķiras no dzejnieka? Abi siltasiņu zīdītāji, abiem dvēseles acīs spīd, abi mīl dzimteni, kur var zālīti pažļembāt, zālē pavārtīties, uz sauli un kosmosu pavērties. Tātad – radinieki. Ak jā, – poētiem esot gars, intelekts un prasme locīt mēles, valodas. Bet kurš ņemsies apgalvot, ka govīm šādu spēju nav? Paklausieties viņu šausmās pirms kaušanas – nevienai Kallasai nebūs pa spēkam atdarināt tās traģiskās vokalīzes un imitēt spēcīgo eksistenciālo vēstījumu Radītājam, ko šīs graciozi tizlās būtnes, latvju pļavu balerīnas (govis, ne dzejnieki) raida izplatījumā. Un, ja Latviju mākslinieks saredz kā govs elpu pirms nāves, ko tai lēmuši šī aploka, šīs zemes, šīs valsts radības kroņi, viņam, kā jau cilvēkam, kura profesionālajos pienākumos ietilpst pārspīlēšana, ir tiesības uz šādu redzējumu. Gandarī, kā teātris solidarizējas ar izmirstošo šķiru – govīm, līdzi jūt vājākajam, neaizsargātajam, nevis perina jābūtības ilūzijas. Protams, lētu popularitāti ar rekviēmiem nesaskrubināsi. Bet cienīts nekļūsi arī, stāstot sirmai Latgales kukažiņai ar daždesmitu latu pensiju un gosniņu badā par nepieciešamo ekotūrismu, zaļo domāšanu, pozitīvismu, dzīves modernizāciju un tehnoloģiskām inovācijām (skat. T. Tīsenkopfa eseju Ir 15. IV).

Starp "brīvību" un talantu

Oskars Vailds uzskatīja, ka mākslas mērķis ir atklāt sevi un noslēpt autoru. Hermaņa teatrālā trīsvienība Rekviēms Latvijai (izrādes Melnais piens, Ziedonis un Visums, noslēdzošā daļa būs Kapusvētki) draud pārvērsties tādā "sapnī par Latviju", ar kādu par maz neliksies pat tiem, kuri jau paspējuši samierināties ar ikdienišķajiem murgiem, ko šovu un seriālu formā piedāvā mūsu televīzija, truli dārdošo televīzijas fonu papildinot ar negāciju žļurgu no interneta komentētāju nomācošā vairākuma – par jebkādu tēmu. Speciālistu mums netrūkst, tikai viena liga – viņi visi ir anonīmi, slēpjas. Tāpēc – neskaitās.
Taču ir kāds paradokss, kas acīmredzami atšķir masu popkultūru sliktā profesionālajā izpildījumā (šovi reālajā Latvijā diemžēl ir galvenā "kultūras prece") un psihiski neveselu un/vai politiski angažētu (lasi – algotu) personāžu dīko "izklaidi" (interneta komentāri ir ne tikai vērā ņemams Latvijas demokrātijas, proti, visatļautības, rādītājs, bet arī garīgā klimata indikators un rāda šo sabiedrību slimu, jo pašdestruktīvu) no Jaunā Rīgas teātra idejiskā līdera šosezon piedāvātās "antipozitīvisma kampaņas", sava veida izaicinošas mākslas, ne partijas programmas. Vārds šim paradoksam – talants.
Kāpēc paradokss? Tāpēc, ka Latvijā valda viduvējību, pelēcību kults. To veicina valstiski un privāti, un būt talantīgam automātiski nozīmē autsaiderismu, provokāciju. Ja domājat, ka grūti baudāmās pašdarbnieciskās aktivitātes, kuras zeļ TV un "pilsoniskajā žurnālistikā" (arī tā mēdz dēvēt blogosfēru), ir stihisks tautas radošo potenču izpaudums, atļaušos nepiekrist. TV ir izdevīgi notrulināt "parasto skatītāju" ar produktu, kas ik pēc pāris minūtēm tev, tieši tev atgādina – tu vari kļūt "TV seja", "zvaigzne", vari dziedāt, dejot, deklamēt, rādīt trikus gandrīz kā profesionālis! Jā – gandrīz. Vienmēr "tikai gandrīz", jo divās nedēļās, pat ne trīs mēnešos nevar nevienu radošu amatu apgūt. Un par to arī ir runa A. Hermaņa izrādē Ziedonis un Visums.

Ziedonis – dzeja, Ziedonis – mati

Varbūt tieši par to, ka dzejnieks, talants ir izredzētības zīme, kas dzimst mokās, šaubās un nerimtīgā darbā ar sevi (ne velti Elita Kļaviņa izrādē stāsta, manuprāt, ģeniālu pasaku līdzību par kāda puisīša sidraba vai zelta matiem, pret kuriem paklupa taurenītis). Redz, tie zelta mati ir talants (un izrādē, protams, komiskā pārspīlējumā šī zīme iegūst konkrētību – Imanta Ziedoņa atpazīstamo matu ligzdu – ērkuli, kas ir savandīts kā poēta domas, pirms tās pārtapušas vārdos). Bet vārdi Ziedonim allaž izrādās precīzi kā nazis. Tas arī ir viens no dīvainākajiem atklāsmes mirkļiem – vārdi, ko aktieri lieto izrādē, nav novecojuši. Gribas tūdaļ steigt uz māju, ķert rokā Ziedoņa dzejas un pārliecināties, vai tiešām dzejnieks it visā, ko rakstījis, pārkāpis vārdu nemirstības robežu? Ne velti otrs poētikas un lingvistikas (es nesaku – domas) ģēnijs Rainis izrādē stāv granītā kalts. Tak" jau labprāt "spēcīgs celtos pret sauli", bet klusē un groza galvu. Vēl arī atskārta, ka vārdi ir mirstīgi un spēj kļūt par cilvēka pašparodiju (traģikomiskais epizods ar Vīķes-Freibergas uzrunu Ziedoņa jubilejā; epizods ar Tīronu, kas "izlien" no Raiņa; epizods ar Hermaņa Uguni un nakti un Lāčplēsi Operas atejā, kad zāle, elpu aizturējusi, gaida – varbūt šoreiz Kangars nodurs to stalto lempi? Tas taču būtu tik… latviski).
Ziedonis un Visums fragmentēts "dzejoļos" (katrā izrādes daļā ap 20), katra epizode – pantiņš, kuram ir gan komiskā (uzjautrinošā, ieķiķinošā), gan dramatiskā (vispārinošā, bieži vien – traģiskā) odere. Izrādes temporitmiskā organizācija – no komiski parodējošās pirmās daļas uz dramatiska tautas eposa cienīgo otro – raisa duālu attieksmi.

Dzejniek, paveries apkārt!

Sākumā, kad Kaspars Znotiņš ar sirmo matu rotu aizelsies lēnītēm stumj motociklu tukšajā skatuves kārbā, ir mulsums par "zināmā" Tautas dzejdara I.Z. "piezemēšanu". Ekscentrisks vārgulis ar gara milža pretenzijām, lai nu būtu. Toties unikālo, šķietami neatkārtojamo ziedonisko intonāciju atdarināšana, ar kuru virtuozi žonglē aktieris, nudien padara aukstas kājas. Līdz pat aizdomām, ka ir tajā aktieru būšanā kaut kas no empātijas/iemiesošanās sātaniskajām prasmēm.
Kad (reālajā dzīvē) populārais meitu ģēģeris I. Z. (kā gan citādi viņš būtu noprecējis latviešu skaistuli, eleganto klusētāju, mūsu kino Anuku Emē – Ausmu Kantāni?) JRT versijā kā tirliņš rāpjas pa meiteņu kopmītņu logu "pie brūtēm", sāc ar prātu, ne dabas dāvāto instinktu domāt –O.K., arī invalīdu krēslā dzīvojošajam Stīvenam Hokingam esot bijusi milzīga piekrišana pie daiļā dzimuma, bet par diloņslimniekiem seksā vispār stāsta brīnumu lietas… Šīs blakus domas kaitina. Līdz apjēdz, ka tur jau tas "āķis" – teātris apzināti provocē tavu heroisko mītu par Dzejnieku, visās jomās gigantu. Nav viņš gigants, lai gan ir. Nav viņš vēl mītam gatavs, lai gan ir. Nav viņš precīzākais padomju-Atmodaskapitālisma Latvijas Laikmeta pulkstenis/spogulis, lai gan ir. Nav, lai gan ir. Runā muļķības, niekus un blēņas – bet savas taču! Un, šķiet, tā ir vislielākā varonība UAPL – uzvarējušā absolūtā politkorektuma laikmetā. Pielāgojušos plebeju laikā, universālo pelēcību pasaulē Ziedonim tracinošā nerra būtība piestāv vislabāk, jo viņam tas nav modes aksesuārs vai galma dzejnieka maskēšanās ķitelis, bet daba. Viņa daba – žļankāties starp ezoteriku un mistiku, universa transcendenci, pasaules dialektisko metafiziku un pilsoņa pienākumu konkrēti "ņemt un iedzīt grīdā mietu", kā arī visām tām laicīgajām politekonomiskajām drazām, ar kurām Ziedonim pieticis ij prāta, ij neprāta laiku laikos aplipt kā tādam sušķim. Ziedonis bija, ir un būs neērts. Visos laikos viņu nevarēs "formatēt", jo – mīlīši, pārāk daudz pretrunu. Nav viena Ziedoņa, kaut ir viens Imants. Par to izrāde. Pret standartizēšanu, pret konceptuālu ērtumu, pret cilvēku kā lietišķu priekšmetu, kuru var izmantot dažādām nenoskārstām vajadzībām.
Zinu, droši vien I. Z. nav apmierināts, ka ģeniālais Znotiņš pēc Hermaņa stabules izrādes finālā ielaižas visai apšaubāmā darījumā – publiski dejo, danco, līgojas kā pakropla niedrīte masu priekšnesumā, ielas tautas dancī Dziesmiņa par prieku. Kur centrā toni uzdod Lienas Šmukstes kolorītā krievuška ar traģiska klauna ģīmi.
Bet, Imant, paveries apkārt – neba tādas "bez mātes, bez dzimtenes" krievuškas mums postu nes. Tas tautiešu pūlis, kas konvulsīvi cenšas imitēt tevi – tavu formu. (Tāpēc izrādē rodas vēl pāris I. Z. klonu – viens pusaizmidzis pamuļķis, otrs papagailis demagogs. Kā jau allaž – tēvam bija trīs dēli: divi praktiskie latvieši, trešais dzejnieks.) Tavu "latvieti, esi viltīgs un stiprs" kā lozungu svētku žvinguļa karogā, ne dabisku ikdienas prasību. Ikdienas garīgā higiēna šajā zemē nav modē, jo te valda politiskā pelēcība, stratēģiskā impotence un popkultūras notrulināta tauta, kas spēj domāt vairs ne jau par "saulaino tāli" (arī Īrija nav saulaina, kopš tur vulkāns pļerkšķ un angļu banku drudzis), bet par elementāro "fabrikas meitenes dziesmiņu" – izdzīvot, izturēt, nezaudēt darbu, nesajukt prātā no politisko padauzu meliem un 50 000 darba vietu solītāju murgiem. Loks noslēdzies – tu, dzejniek, mūs atbrīvoji, tu mūs arī savažo. Lūdzu.
Tikai zini – tādi jociņi kā ar tadžikiem diez vai ies cauri ar mums, latviešiem. Jo galu galā – mēs neprotam spēlēt šahu. Tur taču jādomā trīs soļi uz priekšu, bitīt kociņ!
P.S. Jā, aizmirsu pateikt, kas tās ļervas. Tās ir dikti svarīgas. Bet – skatieties izrādi. Vai lasiet Ziedoni. Arī par sezonas labāko aktieri dzīvnieka lomā – ēzelīti ar dvēseli – klusēšu. Intrigai.