Reiz Karlsons teica Brālītim "debesis ir vieta, kur neaizrāda"

Viens vieds cilvēks man kau tkad stāstīja, ka cilvēks vienmēr sekojot mērķim. Vienmēr un katru mirkli. Jautājums tikai, kura mēķim? Ja cilvēks zin, ko viņš grib, viņš seko savam mērķim. Ja nezina, viņš automātiski seko citu nospraustajam mērķim – darba devēja, sievas, rāžotāja mārketinga komandas piespēlētajam, vai kaut vai sociālās grupas, ar kuru viņš sevi asociē.

Noskatījos video par līdzīgu tēmu. Par to, kas ir „laime”.
Izrādās, ka ja tev piedāvā izvēli - laimēt loterijā miljonu vai zaudēt spēju staigāt – neatkarīgi no tā, ko tu izvēlēsies, pēc gada tu būsi vienādi laimīgs. Protams, zaudējot spēju staigāt, tava dzīve izmainīsies, bet laimes pakāpe būs tieši tāda pati, kā ja pirms gada būtu izvēlējies miljonu. Izrādās (kā jau pāris postus atpakaļ sev piefiksēju), ka laimei nav nekāda sakara ar reālās dzīves apstākļiem ap tevi. Laimes pakāpe ir atkarīga tikai un vienīgi no tā, vai tu pieņem lēmumus pats, vai arī tev tos uzspiež, jeb citiem vārdiem, vai tu zini ko tu patiesībā gribi, vai arī seko citu gribai. Tāpēc, ja tu pats izvēlēsies zaudēt spēju staigāt nevis zaudēsi to kādā negadījumā, tavas smadzenes sintezēs laimi tādā pašā pakāpē kā ja tu izvēlētos miljonu. Cilvēks vienmēr psiholoģiski attaisno savu izvēli. Un ir laimīgs ar to. Tad ja tā ir viņa izvēle, viņa paša pieņemts lēmumus. Absolūti nav svarīgi kur tu esi, kas tev pieder vai nepieder, ko tu esi sasniedzis vai neesi, lai tu būtu laimīgs svarīgi ir tikai un vienīgi viens - darīt to, ko tu gribi. Pieņemt lēmumus pašam, nevis pieņemt citu piedāvātus standart lēmumus.

Re kur video: http://www.ted.com/talks/lang/rus/dan_gilbert_asks_why_are_we_happy.html