Reiz Karlsons teica Brālītim "debesis ir vieta, kur neaizrāda"

vakar vakarā bradājām apkārt ar evolucionējušo un visādi citādi krutāko versiju. jau diezgan krēsloja, lija lietus un brīžiem uzpūta rudenīgs vējš. Viņš tā starp citu ieminējās, ka rokas salstot, ievilka tās piedurknēs un ieķērās ciešāk manā rokā. Viņš negribēja uzreiz braukt mājās, gribot paklaiņot pa pilsētu. nolēmu, ka Purvciems nav tas patīkamākais rajons kur staigāties ar pintiķiem un piedāvāju aizbraukt līdz centram ar taksi un tur pastaigāties pa parkiem. Viņš pretojās, jo gribot ar mani pastaigāties nevis braukt mašīnā - esot taču tik forša diena. Es tomēr uzstāju norādot uz to, ka šeit visapkārt ir tikai drāšu žogi, atkritumi, ļoti dzīva satiksme un te nekā skaista nav, turklāt viņš jau ir izlijis un nosalis un līdz centram, kur mums vienalga bija jānonāk, vēl ļoti tālu jāiet. Beigās Viņš piekrita, tomēr varēja just ka tikai tāpēc lai nebūtu jāstrīdas.

Kamēr gaidījām taksi ielas malā, viņš garlaikots atgāja no manis un lietussarga un lēnām gāja uz priekšu pa trotuāru iegrimis sevī. Vienā pusē bija režģots nožogojums aiz kurā bija puspamests mašīnu stāvlaukums, otrā pusē pilns ar mašīnām divās joslās, kuras, sastrēgušas dēļ ceļa remonta, nervozi taurēja viena uz otru un, saraustīti gāzējot un atkal bremzējot, centās tikt prom. starp žogu un trotuāru bija apmēram pusmetru gara zāles josla. tā bija piemētāta ar lietū izmikušiem papīriem, nozaudētām mašīnu riteņu dekoratīvajām uzlikām, zāle bija pielijusi slapja, auksta un ...
bet Viņš laikam neredzēja neko no manis aprakstītā. Viņš iebrida zālē un noliecās lai kaut ko paceltu, pagāja pāris soļus tālāk, atkal pieliecās, kaut ko pacēla, kautko nometa atpakaļ un lēnām bez aizrautīgi un priecīgi virzijās tālāk lietū ar savām nosalušajām rociņām uzlasīdams kautko no piedrazotās zāles. Bija jau diezgan tumš . Mašīnu lukturu mestajos gaismas kūļos nopratu, ka Viņam rokā ir rudenīgs savvaļas puķu pušķītis ar āboliņu, kuram dažas ziedlapas jau ir nobrūnējušas, kautkādu pelašķi vai kautko tamlīdzīg, un cik gaisma ļāva, varēja noprast, ka bija arī kautkas dzeltens. Viņš smiedamies skrēja pakaļ vēja aizpūstai ziedlapai, noķēra to un atkal palaida vējā. Tad pienāca man klāt un apjautājās, kā es domājot, vai viņa omei patikšot pušķītis?

tajā brīdī vēl līdz galam neapjautu ko es tiko izdarīju un taksi neatsaucu. Mēs aizbraucām līdz centram, kur parkā viņam vairs nebija nekādas intereses iet, iegājām veikalā, nopirkām kautkādu sintētisku konfekti un braucām prom. Tā lūk mēs sabojājam Viņus. Liekam koncentrēt uzmanību uz to, kas mums pašoiem nepatīk, novēršot Viņu uzmanību no tā, kam ir kaut kāda nozīme. nu tā kaut kā