es pazīstu reālus cilvēkus, kuriem tiešām pietiek ar viņiem pašiem - tobiš tajā tradicionālajā izpratnē, runājot par gimenes veidošanu.
Tādu ir ļoti daudz starp jūrniekiem. Vini visu laiku iet jūrā - reizēm pa pusotram un diviem gadiem nenokāpj uz sauszemes. Un nekāptu vispār, ja viņiem ļautu (reāli ar varu tiek dzīti krastā lai mazliet attiet un spētu komunicēties arī ar citiem homo sapiens :) ).
Un vislabāk viņi jūtas nonākot aiz polārā loka - jūdzēm tālu un nedēļām ilgi nevienas dzīvas dvēseles, kas atgādinātu par citu realitāti tur, krastā.
Īstenībā viņiem nepietiek gan. Katram cilvēkam ir dabas dota nepieciešamība "būt piederīgam". Tikai nav neviena, kas viņus saprastu, kas spētu iepazīt pasauli kurā viņi dzīvo, pat ja gribētu. (Jo TUR, jūrā dzīve notiek pēc citiem likumiem, pasaule griežas ap pavisam citu asi. Tur valda pavisam citas vērtības. Tur viss ir tīrāks un skaidrāks un pa īstam. Nav sintētisku scenāriju un ziepju operu.)
Tāpēc tiek veidotas savādākas attiecības. Ne ar pretējo dzimumu, bet ar komandas biedriem, ar kolēgiem.
Man ir aizdomas (pie šitā man vēl jāpiedomā - šitais tik tā, uzmetums), ka mūsdienu sabiedrībā notiek kautkas līdzīgs. Cēlonis varētu būt informācijas pārbagātība.
Agrāk visi "mīcījās pa savu miestiņu", informācija tika nodota nepastarpināti un tās bija maz - tobiš pieredze visiem bija vairāk vai mazāk līdzīga. Tāpēc bija vieglāk izprast otru cilvēku. Bija arī nepieciešamība komunicēt - viens nevarēja izdzīvot. Kautvai pārtiku sagādāt varēja tikai barā.
Tagad informācijas ir tik loti daudz un dažāda. Katru dienu mums katram tiek pumpēts iekšā pa augstspiediena magistrālēm un katram kautkas cits. Arī komunikacijas veidi ir mainījušies un kļuvuši bezpersoniski (nu kautvai šī te SC - vai satiekot reālajā dzīvē kādu no savas frendlistes, jūs runātu tik pat atklāti, kā šeit? Moš vispār nerunātu). Cilvēki atsvešinās viens no otra. Un tāpēc ilgstošas attiecības kļūst retums, jo pieredze tiek gūta ļoti strauji un līdz ar to arī cilvēki mainās strauji. Nu piem. tu satiec kādu, ar kuru ir pa ceļam, bet pēc kādiem 3 gadiem jūsu virzieni jau ir tik ļoti mainījušies.
Bet kautkad jau apnīk mētāties un meklēt. Tad nu arī paliek kopā dēļ ērtuma, dēļ pieraduma, dēļ slinkuma vai gļēvuma kautko mainīt
Nu kautkā tā
Ko tu par to domā?
Tādu ir ļoti daudz starp jūrniekiem. Vini visu laiku iet jūrā - reizēm pa pusotram un diviem gadiem nenokāpj uz sauszemes. Un nekāptu vispār, ja viņiem ļautu (reāli ar varu tiek dzīti krastā lai mazliet attiet un spētu komunicēties arī ar citiem homo sapiens :) ).
Un vislabāk viņi jūtas nonākot aiz polārā loka - jūdzēm tālu un nedēļām ilgi nevienas dzīvas dvēseles, kas atgādinātu par citu realitāti tur, krastā.
Īstenībā viņiem nepietiek gan. Katram cilvēkam ir dabas dota nepieciešamība "būt piederīgam". Tikai nav neviena, kas viņus saprastu, kas spētu iepazīt pasauli kurā viņi dzīvo, pat ja gribētu. (Jo TUR, jūrā dzīve notiek pēc citiem likumiem, pasaule griežas ap pavisam citu asi. Tur valda pavisam citas vērtības. Tur viss ir tīrāks un skaidrāks un pa īstam. Nav sintētisku scenāriju un ziepju operu.)
Tāpēc tiek veidotas savādākas attiecības. Ne ar pretējo dzimumu, bet ar komandas biedriem, ar kolēgiem.
Man ir aizdomas (pie šitā man vēl jāpiedomā - šitais tik tā, uzmetums), ka mūsdienu sabiedrībā notiek kautkas līdzīgs. Cēlonis varētu būt informācijas pārbagātība.
Agrāk visi "mīcījās pa savu miestiņu", informācija tika nodota nepastarpināti un tās bija maz - tobiš pieredze visiem bija vairāk vai mazāk līdzīga. Tāpēc bija vieglāk izprast otru cilvēku. Bija arī nepieciešamība komunicēt - viens nevarēja izdzīvot. Kautvai pārtiku sagādāt varēja tikai barā.
Tagad informācijas ir tik loti daudz un dažāda. Katru dienu mums katram tiek pumpēts iekšā pa augstspiediena magistrālēm un katram kautkas cits. Arī komunikacijas veidi ir mainījušies un kļuvuši bezpersoniski (nu kautvai šī te SC - vai satiekot reālajā dzīvē kādu no savas frendlistes, jūs runātu tik pat atklāti, kā šeit? Moš vispār nerunātu). Cilvēki atsvešinās viens no otra. Un tāpēc ilgstošas attiecības kļūst retums, jo pieredze tiek gūta ļoti strauji un līdz ar to arī cilvēki mainās strauji. Nu piem. tu satiec kādu, ar kuru ir pa ceļam, bet pēc kādiem 3 gadiem jūsu virzieni jau ir tik ļoti mainījušies.
Bet kautkad jau apnīk mētāties un meklēt. Tad nu arī paliek kopā dēļ ērtuma, dēļ pieraduma, dēļ slinkuma vai gļēvuma kautko mainīt
Nu kautkā tā
Ko tu par to domā?