(bez virsraksta)
Maijs. 27., 2022 | 11:51 pm
Vārds deputātam Jānim Iesalniekam.
J. Iesalnieks (NA).
Kolēģi! Aldis Gobzems runāja par naidu, īstu vai uzspēlētu. Es varu teikt, ka Aldim paveicās, jo viņš uzauga Kuldīgas novadā, kas ir viens no latviskākajiem novadiem Latvijā. Es to zinu, jo Kuldīgas novadā bieži vien bērnībā pavadīju daudz laika, jo tur dzīvo mani radinieki. Starp citu, mana māsīca mācījās vienā klasē ar Aldi. (Starpsaucieni.) Jā.
Taču es dzīvoju 60 kilometrus tālāk – Ventspilī, kur aptuveni iedzīvotāju sastāvs ir puse uz pusi. Un es no aptuveni piecu gadu vecuma iemācījos, ka Latvijā ir divas sabiedrības: ir mūsējie latvieši, un ir okupanti. Un jau starp bērniem bija naids starp šīm divām grupām. Un tas naids nav beidzies, jo okupanti vēl joprojām nav aizvākušies.
Es redzu, tas pats, ko Edvīns Šnore stāstīja par Otro pasaules karu Latvijā, par izvarotiem bērniem, par nošautiem sirmgalvjiem, to pašu mēs redzam Ukrainā šobrīd. Mēs lasām par deviņgadīgiem, četrpadsmitgadīgiem izvarotiem bērniem no šo pašu okupantu puses, kas plosījās Latvijā Otrajā pasaules karā.
Pasakiet man, kā lai, lasot šīs ziņas, atceroties mūsu vecvecāku stāstus, neienīst šos okupantus. Es viņus ienīstu. Okupekļiem nav vietas Latvijā, un es ceru, ka vienu dienu Latvijā visi bērni varēs uzaugt tādā vidē kā Aldis Gobzems, kur 95 procenti ir latvieši. (Starpsaucieni.) Es ceru, ka arī Ventspilī, Rīgā un Daugavpilī latviešu bērni varēs uzaugt šādā vidē. Šobrīd tas nav, un, kamēr okupanti staigās pa mūsu zemi un svētīs savus okupekļus, tikmēr mūsu bērni dzīvos naidā. Es negribu novēlēt to mūsu bērniem.
J. Iesalnieks (NA).
Kolēģi! Aldis Gobzems runāja par naidu, īstu vai uzspēlētu. Es varu teikt, ka Aldim paveicās, jo viņš uzauga Kuldīgas novadā, kas ir viens no latviskākajiem novadiem Latvijā. Es to zinu, jo Kuldīgas novadā bieži vien bērnībā pavadīju daudz laika, jo tur dzīvo mani radinieki. Starp citu, mana māsīca mācījās vienā klasē ar Aldi. (Starpsaucieni.) Jā.
Taču es dzīvoju 60 kilometrus tālāk – Ventspilī, kur aptuveni iedzīvotāju sastāvs ir puse uz pusi. Un es no aptuveni piecu gadu vecuma iemācījos, ka Latvijā ir divas sabiedrības: ir mūsējie latvieši, un ir okupanti. Un jau starp bērniem bija naids starp šīm divām grupām. Un tas naids nav beidzies, jo okupanti vēl joprojām nav aizvākušies.
Es redzu, tas pats, ko Edvīns Šnore stāstīja par Otro pasaules karu Latvijā, par izvarotiem bērniem, par nošautiem sirmgalvjiem, to pašu mēs redzam Ukrainā šobrīd. Mēs lasām par deviņgadīgiem, četrpadsmitgadīgiem izvarotiem bērniem no šo pašu okupantu puses, kas plosījās Latvijā Otrajā pasaules karā.
Pasakiet man, kā lai, lasot šīs ziņas, atceroties mūsu vecvecāku stāstus, neienīst šos okupantus. Es viņus ienīstu. Okupekļiem nav vietas Latvijā, un es ceru, ka vienu dienu Latvijā visi bērni varēs uzaugt tādā vidē kā Aldis Gobzems, kur 95 procenti ir latvieši. (Starpsaucieni.) Es ceru, ka arī Ventspilī, Rīgā un Daugavpilī latviešu bērni varēs uzaugt šādā vidē. Šobrīd tas nav, un, kamēr okupanti staigās pa mūsu zemi un svētīs savus okupekļus, tikmēr mūsu bērni dzīvos naidā. Es negribu novēlēt to mūsu bērniem.