(bez virsraksta)
Aug. 17., 2017 | 10:34 am
Reiz dzīvoja cilvēks, kas daudzas dzīves pēc kārtas meklēja Dievu un ievietoja sevi reliģiskās situācijās - slepenās brālībās, okultisma mācībās, klosteros, dzīvoja vientuļnieka dzīvi mežā, studēja rakstus un meditēja. Un, kad viņš bija sasniedzis "diezgan augstu garīgo līmeni", tas nonāca kādā "augstā dimensijā", kur, kā likās, būs satikšanās ar viņa dievību. Viņš tika vilināts, redzēja tēlus un vīzijas, bet, kad nonāca līdz kodolam, redzēja, ka tā bija tikai fasāde, tur darbojās teokrāti - būtnes, kas saņem enerģiju no pielūgsmes. Tur valdīja nāves un mākslīgā intelekta enerģija. Viņš ar šausmām redzēja, ka dievi neatalgo pielūdzējus ar paradīzi, viņi apēd to dvēseles. Bet, tā kā viņš bija ar diezgan lielu garīgo enerģiju, viņu nevarēja tik viegli apēst, viņam bija iespēja pašam kļūt par teokrātu. Viņš izvēlējās piedzimt par cilvēku un kļūt par brīvības cīnītāju.