jocīgi

Recent Entries

You are viewing the most recent 3 entries.

8th September 2019

3:55pm: atpakaļskata spoguļos
Alūksne, Rīga, Zvejniekciems. Tur manām atmiņām mājas no visām dienām, kuras turu cieši sev klāt.
Atceros knapi saltu vidzemnieci, kura tirgū centās pārdot neļķes un tos dūšīgos, saldos gurķus ar biezo mizu, kurus saule un cukuriņš bija padarījis baltus, kā tādus resnus dārza tārpus, toties, kas no dārza nācis, tam uz galda jānonāk. Vismaz tā agrāk teica omes māsīca. Viņas smaidam var un manuprāt vajag izmērīt platuma grādus.
Tumšsārti, ilgviļņu krokām veidoti mati, rušinoties, parasti vīdēja pāri upeņu krūmiem, kad beidzot, augusta pirmajā svētdienā,bijām atbraukuši uz kapusvētkiem. Pēdējos gados, kad mazbērni paspējuši sadzimt, viņa kļuvusi mīļāka.
Ikreiz, kad ciemojāmies Alūksnē, ome, kā jau pilsētas meitene, nekautrējas stāstīt visus pārdzīvojumus ar Rīgas ārstiem un pārdevējiem, kuriem regulāri atvēlēja krietnu daļu savas pensijas, jo pretī saņēmām šādus pašus pieredzes stāstus, vienīgi, kad ar tiem dalījās tikpat vaļsirdīgais Imants, māsīcas vīrs, tad nekādas dzimtās valodas zināšanas nelīdzēja pilnīgi izprast to Latvijas ziemeļaustrumu izloksni kādā runāja viņš un pa retai reizei arī es.
Tomēr lielākoties izklausos kā no Rīgas. Ar ģerāniju mežiem lodžijā un čiekuru ugunskuriem Biķerniekos, bērnībā neuzdrīkstējos apšaubīt nesimbiotisko saikni starp asfaltu un ceļgaliem.
Un Zvejniekciems, odu ferma, tur biju visbiežāk. Iedzeltenā vasarnīca ar nedrošo verandu otrajā stāvā, aizaugušo dīķi un violeto puķīšu pakalniņu bija roltonu un pieneņu zeme.
Varbūt, ka tik skraji izkaisīta māju sajūta nevarētu šķist diez ko uzticama vai paliekoša, bet, kas tai vispār ļāvis rasties apliecina tās noturību un nezūdamību.
Current Mood: jubilant

4th September 2019

12:02am: jukums
Sadūšoties ballītē un uz pāris stundām maldīties domā, ka mūžs ir netaisns un kāds tev noteikti ir ko parādā un šo parādu atdos. Vārīga drosme un adrenalīns vēderā rada remdenu vakariņu sajūtu. Tad man paliek bail, ka būšu muļķe; kā muļķe sirds, kā muļķe aukstos palagos, ka es atkal esmu palikusi bez realitātes un saules gaismas un ka viena tumsā nosalšu, bet pārnākot mājās un iedzerot D vitamīna pilītes, aprodu, ka ballīte bija kā piliens ziepjūdens purvā. Pilnībā ne pa ķeksi.

3rd September 2019

11:54pm: Vai iespējams, ka pie visa pierodam. Tā vien šķiet, ka būtībā visu, arī laimi, kaut kur dziļi, pie papēžiem, sevī uztveram kā pārbaudījumu, šķērsli kuru jānoslīcina, lai nepieļautu lieku enerģijas patēriņu.
Powered by Sviesta Ciba