Kad man būs pašai savas mājās, nu tādas pavisam savas, es ļoti gribētu plašu, gaišu viesistabu ar sūnu zaļu un dikti mīkstu, omulīgu dīvānu, skaistu paklāju, zaļiem istabas augiem uz palodzes, dzeltenām narcisēm uz galda, lieliem, baltiem koka logu rāmjiem un brīnišķīgu stāvlapmu ar dzeltenu abažūru. Stūrī pie stāvlampas būtu klubkrēsls, bet pie tā - grāmatu plaukti. Pašai savs lasīšanas stūrītis. Un svētdienas būtu laimīgās dienas, kad es tur varētu pavadīt stundām vien, skatoties fantastiskās veco laiku filmas ar Odriju Hepbernu, Marlonu Brando un citām tā laika kinozvaizgnēm.. kad negribētos filmu, klausītos Frenku Sinatru uz brīnišķīgām tumbām un savā nodabā vienkārši sapņotu un laiskotos.. Bieži aicinātu ciemos draugus un tad kopā dzertu kafiju, spēlētu kārtis un pokeru, daudz, daudz smietos un viss būtu tā - viegli un pa īstam.

Man tā kādreiz būs :)

Man līdz sirds dziļumiem pietrūkst kāda cilvēka, kurš gadiem ilgi vēlējās atkal būt manā dzīvē, bet man tobrīd bija citas domas un darbi prātā, galvenokārt - studijas.. tagad, kad laiks rit uz priekšu mazliet lēnāk, man ir iespēja atskatīties pagātnē, visu mierīgi apdomāt un izvērtēt. Ir tā, ka pietrūkst. Ellīgi pietrūkst, bet atpakaļceļa vairs nav. Cilvēki mēdz teikt, ka nekad nav par vēlu, bet man šķiet, ka šoreiz ir. Un tas tik neizsakāmi sāp. Nespēju noticēt, kā jūtas var tik ilgi saglabāties.