labi, velns ar visu, iešu gulēt un skaitīt aitas.

vispār šodiena ir īpaši izcila. mamma atrasktīja, prasīja, cikos tieši būšu atpakaļ un vai vajag mani sagaidīt? atbildēju, ka tas galīgi nav vajadzīgs, ka nav vērts tādā rīta agrumā braukt cauri visai pilsētai, lai mani sagaidīu, ja tāpat uzreiz būšu mājās. mamma atbild - protams, ka ir vērts! es sarunāšu tavu tanti vai onkuli, lai brauc ar mani un palīdz tev atvest mantas mājās. mana atbilde -bet man taču tētis brauc pakaļ, nav vajadzības pēc neviena cita!

un pirmo reizi pusgada laikā viņa man nav uzreiz atbildējusi uz vēstuli.

cik ļoti grūti ir saprast to, ka man nav starpības, vai viņi ir šķīrušies, vai nav, vai viņi runā savā starpā, vai nerunā! bet viņi ABI ir mani vecāki, mana mamma un mans tētis, un varbūt beidzot būtu laiks izbeigt tās spēlītes un pārstāt domāt, ka tētis ir pasaulē sliktākais cilvēks un ka tikai tāpēc, ka viņai vairs nav ar viņu attiecības, arī man tādas nedrīkstētu būt! mans tētis... man tas tiešām ļoti sāp..