Dīvaina tā apziņa, ka vari sapakot savu dzīvi 2 koferos ar kopējo svaru 25 kg un vienkārši aizbraukt prom. Un ar laiku pat neatceries, kādas mantas atstāji, kā tās izskatījās, cik ļoti riebās celties no rītiem uz akadēmiju un tamlīdzīgas muļķības. Prātā paliek citas lietas.. kā smaržoja mana istaba, cik mīksts bija paklājs, kā skanēja mūzika no lielajām tumbām istabā.. Vēl svarīgāk - cik ciešs bija apskāviens no mīļiem draugiem, kāda bija omītes balss intonācija, cik labi garšoja rīta kafija manā virtuvē, cik skaisti bija tie mirkļi, kurus pavadīju kopā ar saviem cilvēkiem..

Kaut kā jocīgi. Man šeit apkārt ir cilvēki, kurus esmu iemīļojusi, parki, pa kuriem staigājot, brīžiem grūti asaras acīs noturēt, apjaušot, kāds skaistums tas ir.. Skaistais flīžu segums uz ielām, veco cilvēku bezgala rimtais un siltais acu skatiens, tas mirklis, kad katru rītu izeju uz balkona, ieelpoju Vidusjūras gaisu un samiedzu acis, jo saule spoži iespīd acīs. Tas viss ir tik ļoti mans, un negribas to pamest.. negribas pamest vietu, kura man ir sniegusi tik brīnišķīgas emocijas, nenovērtējamu pieredzi un labus draugus.. esmu šeit tik bieži bijusi laimīga, un zinu, ka tos skumjos brīžus aizmirsīšu jau tad, kad izkāpšu no lidmašīnas Rīgas lidostā. Paliks tikai gaišais, skaistais, brīnumainais, piedzīvojumiem pilnais laiks Spānijā.