Man likās, ka tad, kad viss būs cauri, es vairs nešņukstēšu par tādiem sūdiem kā pēkšņi vientulības uzplūdi, neīstais zēns, kam ļāvu sevi nobučot, nodzertās naktis bez īpaši gaumīgām atmiņām un vienkārši ilgām pēc kāda cieša apskāviena tur, mājās. Bet nu skuju, mīļie. Spilvengaudu stāsts nekad neapstājas.

Apziņa, ka ar mani ir noticis kas tāds, ko nekad nevienam vairs nevarēšu (tādā nozīmē, ka negribēšu, nespēšu un necik nav vajadzīgs) stāstīt (morālu un dziļi personisku apsvērumu dēļ), mani šokē un padara traku. Ja pieņemam, ka cilvēks pasaulē ierodas kā balta lapa, tad līdz šim uzskatīju, ka pēdējo 20 gadu laikā esmu tikusi švīkāta un ķēpāta, vietām arī skaisti aprakstīta, bet tad tagad klāt ir tas brīdis, kad esmu ieplēsta. Mana lapa ir ieplēsta. Un man ir jāsadzīvo ar apziņu, ka nav atpakaļceļa, tas vienkārši neeksistē. Ir jāsadzīvo ar jauno sevi, kas būtībā ir tā pati meitene, tikai.. tikai kas? jā, kas? pati vēl nemaz neesmu aptvērusi.

Un cik gan ļoti ir sevi jāienīst, lai ļautu notikt lietām, kas notiek manā dzīvē?