Piektdien bijām uz filmu aizgājuši ļoti jaukā kompānijā, pēc tam jau atkal visi ceļa veda tika uz vienu vietu, mūsu mīļāko bāru.. vēlāk tikai ar L aizgājām uz citu barčiku, manu otro mīļāko vietu Rīgā :) bija tik labi, daudz runājāmies, dejojām, smējāmies.. ai, dzērām arī daudz un dikti, uz rīta pusi atmiņu tikpat kā nav, mājās nokļūšanu vispār neatceros. tas mazliet skumdina.. visas pēdējās reizes, kad izdzeru vairāk par 3 kokčikiem, filma kļūst pamatīgi miglaina.. daudzas lietas apmēram spēju atsaukt atmiņā tikai tad, ja kāds atgādina. Ja nav neviena, kas to spētu (kā pēdējā reizē), tad nu jāgrimst pārdomās par to, kas bija, kā bija, vai bija. Nezinu, kādēļ šie robi atmiņā ir sākušu rasties, agrāk man tā nebija. Un nav jau tā, ka dzeru daudz vairāk, kā iepriekš. Slikti arī nav ne tajā vakarā, ne nākamajā dienā, bet atmiņas - 50%..
Sestdiena sākās ļoti agri - biju pagulējusi maksimums 2 h, kad pamodos pēc 9 neatbildētiem zvaniem - izrādās, man jau bija atbraukuši pakaļ un es visā tajā trakumā biju aizmirsusi uzlikt modinātāju.. visdrīzāk, kad iegāzos gultā ar visām drēbēm, doma, ka man taču tajā rītā jābrauc pie draudzenes uz laukiem, bija pēdējā manā prātā. Tā nu pirmoreiz dzīvē nācās izjust, kā tas ir - pa galvu, pa kaklu skriet, ķert un grābt visu, kas pie rokas, lai tikai ātri sataisītos. Viss, ko paspēju, bija samest somā pāris apģērbu un zobu birstīti. 5 min un biju jau mašīnā.
Laukos paēdām brokastis un uzreiz bija jāķeras pie darba - jākrauj piekabē malka un jāved ar mazo traktoriņu līdz šķūnim, kur tā smuki jāsakrāmē grēdās. Darbs bija visai smags un laikietilpīgs, bet vakarā jau visu bijām paveikuši. Gandarījuma sajūta neizmērojama.
Nezinu īsti, kādēļ šo rakstu.. lai man būtu vismaz kaut kādas atmiņas? citādi arī šo nedēļas nogali aizmrisīšu jau pēc pāris dienām..
Bija ideāls laiks un šāds fizisks darbs bija tieši tas, kas vajadzīgs... varu iedomāties, ka citādi būu gulējusi mājās līz 6dienas vakaram un tad sēdējusi pie kompja, skatoties kaut kādu filmu. Liels prieks, ka viss izvērtās tieši tā. Šīs bija brīvdienas, kādas jau dikti sen man vajadzēja..
Laime pilnīga.
Sestdiena sākās ļoti agri - biju pagulējusi maksimums 2 h, kad pamodos pēc 9 neatbildētiem zvaniem - izrādās, man jau bija atbraukuši pakaļ un es visā tajā trakumā biju aizmirsusi uzlikt modinātāju.. visdrīzāk, kad iegāzos gultā ar visām drēbēm, doma, ka man taču tajā rītā jābrauc pie draudzenes uz laukiem, bija pēdējā manā prātā. Tā nu pirmoreiz dzīvē nācās izjust, kā tas ir - pa galvu, pa kaklu skriet, ķert un grābt visu, kas pie rokas, lai tikai ātri sataisītos. Viss, ko paspēju, bija samest somā pāris apģērbu un zobu birstīti. 5 min un biju jau mašīnā.
Laukos paēdām brokastis un uzreiz bija jāķeras pie darba - jākrauj piekabē malka un jāved ar mazo traktoriņu līdz šķūnim, kur tā smuki jāsakrāmē grēdās. Darbs bija visai smags un laikietilpīgs, bet vakarā jau visu bijām paveikuši. Gandarījuma sajūta neizmērojama.
Nezinu īsti, kādēļ šo rakstu.. lai man būtu vismaz kaut kādas atmiņas? citādi arī šo nedēļas nogali aizmrisīšu jau pēc pāris dienām..
Bija ideāls laiks un šāds fizisks darbs bija tieši tas, kas vajadzīgs... varu iedomāties, ka citādi būu gulējusi mājās līz 6dienas vakaram un tad sēdējusi pie kompja, skatoties kaut kādu filmu. Liels prieks, ka viss izvērtās tieši tā. Šīs bija brīvdienas, kādas jau dikti sen man vajadzēja..
Laime pilnīga.
5 comments | Leave a comment