man ir kauns par dažām lietām, ko esmu savā dzīvē izdarījusi, bet es nezinu, vai to ir daudz vai maz, es vienkārši cenšos nedomāt, aiztriekt sliktās atmiņas tālu prom. dažas no tām lietām ir pavisam it kā nenozīmīgas un parastas varbūt, bet kauns no tā nemazinās.


reizēm, kad man uznāk tāds gruzis par šādām pagātnes sāpītēm, es atceros šo..

"Gaismas bruņinieks ir ielāgojis, ka dažas situācijas atkārtojas. Itin bieži viņš nonāk aci pret aci ar tām pašām problēmām un apstākļiem, kurus reiz jau piedzīvojis. Tas viņu nomāc, viņam liekas, ka netiek uz priekšu, jo grūtības neatstājas un parādās atkal un atkal.
"Reiz jau tā bija!" viņš sūdzas savai sirdij.
"Jā, patiesi reiz jau tā bija," sirds atbild. "Bet tu nekad neesi ticis tam pāri!"
Un gaismas bruņinieks vairs nešaubās, ka divkāršam pārbaudījumam ir tikai viens mērķis: mācīt to, ko viņš nevēlas ielāgot."

P.K.

un es mācos un ielāgoju.