Bērnībā vienmēr ļoti brīnījos, kā mamma var man ļaut apēst pēdējo bulciņu vai visus čipsus, vai atstāja man visu buljonu. Es zināju, ka viņai arī dikti garšo daudz kas no maniem mīļākajiem ēdieniem, bet viņa vienmēr pataupīja un atstāja. Toreiz likās, ka viņai noteikti ir ļoti grūti tā pretoties kārdinājumam, tāpēc vienmēr centos viņai tomēr ko paglabāt. Tiesa, ne vienmēr izdevās :)

Lūdzu. Te tā ir. Beznosacījuma mīlestība. Bērnībā likās, ka es jau nu gan nekad nevarēšu, kā mamma, bet tagad zinu un jūtu, ka varēšu gan. Nu, kad man būs bērni.