Beidzot pieķēros kursa darbam un apmēram 4 h laikā esmu uzrakstījusi elegantu ievadu, kas pašai brīnumainā kārtā ļoti patīk, kā arī iesākusi pirmo nodaļu. Kopā 4 lapas. Satura rādītājs vēl ir procesā, vēl jāpajautā darba vadītājam, kur un kā īsti rakt, lai nenošautu galīgi greizi. Ir visai dīvaina sajūta lasīt un rakstīt par to, kas tiešām INTERESĒ un AIZRAUJ, nevis vienkārši cept kaut kādu pļeku jomā, kura nesagādā ne mazāko sajūsmu un kuras pētīšanai trūkst entuziasma, lai neteiktu, ka tā nav vispār. Zinu, ka man kā "kultūristei" īsti nepiedien rakstīt par mūziku, kur nu vēl rokmūziku, visi gaida, lai rokam (mēs, kursa meičas) kaut ko pa Spānijas līniju. Mākslā, kultūrā, valodā, bet vislabāk jau, prooootams, literatūrā. Dies' pasarg, šito es negribu. Man pietika jau ar nelaimīgo 2. kursa tēmu par Čurrigeru arhitektūras stilu Salamankā. Dizāsters pilnīgs. Un, neskatoties uz ieguldīto darbu(jo īpaši trako tulkošanu - materiāli latviski, protams, nebija tieši necik, nācās operēt ar angļu un spāņu) un mocībām, kā arī "lielisko" arhitektūras jēdzienu pārzināšanu, kura atbilst tieši apaļai nullei, tāpat dabūju nožēlojamu un bēdīgu sešiNIEKU, jo visā darba rakstīšanas gaitā satiku savu darba vadītāju tieši 2 reizes - vienu, kad dabūju ieskaitīts sesijas lapā, otru tajā dienā, kad jau iesietu noliku kursa darbu uz pasniedzējas galda.

Bet figu visiem, tagad es parādīšu, kas ir roks, mazie.

Varu iet gulēt pavisam droši tagad - ir izpildīts dienas plāns, un arī māsīca, kurai rīt ir eksāmens tēmās, beidzot ir pārstājusi klausīties tos 100 un vairāk klasiskās mūzikas skaņdarbus, kas būtībā visu vakaru un vispār pēdējo nedēļu ir mocījuši manas ausis un dvēseli stundām un stundām ilgi. Man pašai patīk klasiskā mūzika, bet nu labāk jau tikai instrumentāli un tikai brīvprātīgi, un tikai pilnā apjomā un baudījumā, nevis caur istabas sienu, kad ik pa laikam vesels sieviešu koris, piedodiet, ieaurojas nezvēra balsī.

Sirds mierīga un prāts labs.