Man ir ļoti smagi, jau sen tā ir. Nav motivācijas dzīvoties, bet dzīvojos, redz, tāpat. Bez motivācijas. Arī šitā var. Ko var ņemties ar kaut kādas abstraktas "jēgas" meklēšanu, tās ir gatavās pupu mizas.

Aizveru acis un esmu atpakaļ maijā uz Zvēra tukšajiem skatuves dēļiem. Sauļojos, runāju un smejos ar Anu, dzeram vīnu, pūšam gaisā biezus, baltus ķiršu tabaciņas dūmus, murrājam aiz laimes kā divi kaķēni. Esmu tur un man ir labi.

Tā vispār, šonakt, izejot no darba, turpat pāris metrus tālāk stāvēja kāds cilvēks. Un gribas ticēt, ka es nejutu neko. Ka ir vienalga. Ka nesāp un neuztrauc.

Es nejūtu neko.