Vienlaikus ir ļoti, ļoti labi, bet reizē pavisam slikti. Kaut kas sāp, bet kaut kas cits - priecē. Kaut ko gribas aizmirst, kaut ko - atcerēties biežāk. Šobrīd ilgojos pēc sajūtas kādā no TIEM končiem, mazliet reibuma, mazliet vieglprātības, īpaša smarža, dūmu migla, cilvēku spīdīgās acis, kas gaida un alkst pēc skaņām, tā kopējā psihoze.. Un tad - mūzika.. mūzika, mūzika... Neviena sasodīta vārda, neviena lieka acu skatiena, domas, viss ir liegs, maigs un tik kaislīgi patiess..