Tas nav aptverams, cik ļoti stipri var nodarīt pāri tie paši labākie, sirsnīgākie, līdzjūtīgākie cilvēki. Ir tā, ka no viņiem vienmēr visi gaida jebko, kas ir ar + zīmi, mīnusiem te vispār nav vietas. Un, kad Tu, naivā būtne, savā prātā esi uzbūvējis šim Labajam Cilvēkam milzu altāri un sāc pielūgt to rītā, vakarā, brokastīs un dušā, tad kaut kas vai kāds, nezinu, daba, liktens, Dievs, kosmoss, likumsakarība, nejaušība vai jebkas cits tikpat netverams un neaptverams izspēlā ar Tevi, nabaga vientiesi, tādu filigrānu joku. Un Labais Cilvēks, pats to neapzinoties, sāpina Tevi tā, ka melns gar acīm un jāžņaudz rokas dūrēs, un jākrit gar zemi bez elpas un pukstiem krūtīs. Labais Cilvēks vienā vientuļā, necilā mirklī ir pilnībā nopostījis kāda cita cilvēka priekšstatu pasauli. Tie ir prieksštati par pareizo lietu kārtību, par tik parastajām, bet nozīmīgajām labā/ļaunā, skaistā/neglītā, tikumiskā/grēcīgā attiecībām un līdzsvaru kā tādu.

No šī visa es saprotu tikai vienu - nav pieļaujama tāda opcija kā uzticēšanās. Ja pati zinu, ka rīt nebūšu tas cilvēks, kas šodien, ka nedomāšu to, ko domāju šodien, ka neteikšu/neēdīšu/necienīšu/nepratīšu/nesaskatīšu/nejutīšu/, tad vēlme pieprasīt no kāda cita šo nemainīgo stāvokli, ir līdz pēdējam absurda.

Vai jebkad ir iespējama pietuvošanās patiesībai? Kas ir patiesība? Kas ir aizsegs?

Viena grandioza priekšstatu pasaule. Nekā patiesa un īsta. Tikai mazie priekšstatiņi un lielie priekšstati. Lūk, Visums. Lūk, mēs paši.