Ja godīgi, nekad nebūtu ticējusi, ka jau 21 gada vecumā pieredzēšu, ka mani sauc par TANTI. Jomajo. Labi, tās būtnes, kas savu bērnu klātbūtnē mani ir tā nosaukušas, pašas ir daudz vecākas par mani, tāpēc it kā sirsniņā vēl gluži nedur, bet tā drusku jokaini gan ir. Kas liek pateikt tante, nevis meitene? Un kas tieši ir mainījies kopš laikiem, kad man allaž prasīja dokumentus veikalā? Kāds laika nospiedums sejā, acu skatiens, matu griezums, sejas tonis, apģērbs, runasveids? Kas?

Par to es domāšu rīt.