Esmu nu jau ļoti, ļoti pilngadīga, vakar sasniedzu to vecumu, ko var saukt arī par acīti. Bija varena ballīte, daudz smieklu, deju, prieku, mīļu cilvēku apkārt. Varētu rakstīt gari un plaši, bet nu nepavisam nav attiecīgā noskaņojuma.

Patiesībā gribēju tik piefiksēt to, ka man tiešām ir dikti nepatīkami, ka ir milzumdaudz cilvēku, kas runā par to, ko nezina. Un tieši nezina, nevis nesaprot. Ir normāli, ka dažādos jautājumos cilvēkiem ir atšķirīgs VIEDOKLIS, bet, ja runa ir pa konkrētām lietām, faktiem, patiesībām, likumiem etc., tad es varu pamatīgi sacepties par cilvēkiem, kas visur bāžas ar savu - ES zinu, lai gan nezina ne sūda. Kas liek cilvēkiem tik droši izpaust savas "zināšanas", kuru vienkārši nav? Man to ir tik grūti aptvert..

Ja pamaina šo muļķīgo tēmu, tad jāpiemin arī tas, ka pagājušajā nedēļā darbā uznāca kaut kāds dulls garīgais un kolēģe izgudroja jaunu kokčiku. To varētu saukt par Bloody mojito. Ar tomātu sulu un šņabi ruma vietā. Mēs gan taisījām bezalko un, lai gan sākumā bija bail pat pagaršot šo dziru, beigās izrādījās, ka ir absolūti lieliska un garda! :D