Pēdējās dienas nav neta, bet ir pa šīm pāris dienām ir noticis šis tas, ko gribētos norakstīt nost no sevis, tā nu es te sēžu, ir nakts no svētdienas uz pirmdienu, jūtos visai labi un pavisam mierīgi. Skan This Is Your Captain Spekaing dziesma Lullaby. Uz riņķi vien.
Iepriekšējā nedēļā biju apslimusi nedaudz, bet tās divas dienas tomēr gāju uz akadēmiju un darbu. 4dien tomēr darbā sajutos visai nelāgi, acis dikti sāpēja un galva kā piebāzta ar vati. Un sanāca tā, ka brīdī, kad kolēģe bija pārtraukumā, aprunājos ar administratori un pilnīgi ikdienišķas sarunas laikā sāku raudāt. Skaisti. Visnotaļ. Un tajā brīdī vēl atnāca klienti, kas man bija jāpieņem, slēpjoties aiz monitora, man bija sasodīti neērti viņu priekšā, jo esmu no tiem cilvēkiem, kas izskatās visai šausminoši, kad raudu. Nekā no tā skaistuma, ko apdzied Holivuda. Nu, lūk, galu gala bija tā, ka jau pēc pusstundas histēriski raudādama devos prom no darba un sūtīju priekšniecei ziņu, ka no rītdienas ņemu slimības lapu, jo nebiju pat spējīga viņai piezvanīt. Vēlāk viņa man piezvanīja, jautāja, vai tiešām tas ir vīrusa dēļ, vai nav vēl kas atgadījies. Es teicu – jā, man nervi ir čupā. Lai cik ironiski tas nebūtu, arī tad sāku raudāt. Šo vājuma mirkli man būs grūti sev piedot, zinu.. Vēl pēc pāris stundām viņa man atsūtīja sms, kuras dēļ es laikam sajuku prātā.. Visu vakaru un vēl pusi nakts pavadīju mētājoties pa gultu, kliedzot spilvenā un slāpējot savas nevaldāmās asaras ar segas palīdzību. Pilnīgi godīgi varu pateikt, ka tas bija viens no tiem mirkļiem manā dzīvē, kad biju nobijusies līdz pēdējam, likās, ka neesmu savā ķermenī, jo it kā vēroju savas psihopātiskās izdarības no malas un visu laiku jautāju sev – kas ar tevi notiek, kāpēc tu raudi, par ko tu raudi, kas tev sāp?? Un man nebija atbilžu, pat ne vienas. Man nebija iemesla uzvesties tā, kā uzvedos, un tas pārbiedēja nemaņā. Arī nākamajā dienā tā arī nespēju savākties un izplūdu asarās arī pie ārsta.
Nu jau ir pagājušas pāris dienas kopš tās drausmīgās ceturtdienas un viss liekas tāds kā padzisis sapnis vai drīzāk murgs. Jūtos nu jau patiešām labi, bet tā arī neesmu izpratusi, kas notika, kāpēc notika, tikai zinu, ka vairs nekas nevēlos ko tādu piedzīvot. Šo absolūto nespēju kontrolēt sevi un emocijas, kustības, uzvedību. Tobrīd likās, ka piedzīvoju nervu sabrukumu, bet tā gan laikam nebūs bijis, citādi tagad tik mierīgi te nesēdētu. Esmu nodrošinājusies ar baldriāniem tai dienai, kad atkal būs jābūt darbā. Nu tā, drošības labad.
Ir arī kāds priecīgs notikums – man ir arī otra lielā tumba un mūzikas centrs. Šī istaba ir lieliski apskaņota un gaida 6dienu ar milzu nepacietību.
Esmu ļoti, ļoti šeit iedzīvojusies, dzīvoklis ir bezgala mīļs un mājīgs, mana istaba ir kā drošības saliņa un miera osta, te ir tik gaiši, saulaini, silti. Jo īpaši vakaros, kad iededzu sāls lampu un istaba iegūst tādu oranžu nokrāsu, viss ir tuvs un sirsnīgs. Ir miers. Ir tikai un vienīgi miers.
Iepriekšējā nedēļā biju apslimusi nedaudz, bet tās divas dienas tomēr gāju uz akadēmiju un darbu. 4dien tomēr darbā sajutos visai nelāgi, acis dikti sāpēja un galva kā piebāzta ar vati. Un sanāca tā, ka brīdī, kad kolēģe bija pārtraukumā, aprunājos ar administratori un pilnīgi ikdienišķas sarunas laikā sāku raudāt. Skaisti. Visnotaļ. Un tajā brīdī vēl atnāca klienti, kas man bija jāpieņem, slēpjoties aiz monitora, man bija sasodīti neērti viņu priekšā, jo esmu no tiem cilvēkiem, kas izskatās visai šausminoši, kad raudu. Nekā no tā skaistuma, ko apdzied Holivuda. Nu, lūk, galu gala bija tā, ka jau pēc pusstundas histēriski raudādama devos prom no darba un sūtīju priekšniecei ziņu, ka no rītdienas ņemu slimības lapu, jo nebiju pat spējīga viņai piezvanīt. Vēlāk viņa man piezvanīja, jautāja, vai tiešām tas ir vīrusa dēļ, vai nav vēl kas atgadījies. Es teicu – jā, man nervi ir čupā. Lai cik ironiski tas nebūtu, arī tad sāku raudāt. Šo vājuma mirkli man būs grūti sev piedot, zinu.. Vēl pēc pāris stundām viņa man atsūtīja sms, kuras dēļ es laikam sajuku prātā.. Visu vakaru un vēl pusi nakts pavadīju mētājoties pa gultu, kliedzot spilvenā un slāpējot savas nevaldāmās asaras ar segas palīdzību. Pilnīgi godīgi varu pateikt, ka tas bija viens no tiem mirkļiem manā dzīvē, kad biju nobijusies līdz pēdējam, likās, ka neesmu savā ķermenī, jo it kā vēroju savas psihopātiskās izdarības no malas un visu laiku jautāju sev – kas ar tevi notiek, kāpēc tu raudi, par ko tu raudi, kas tev sāp?? Un man nebija atbilžu, pat ne vienas. Man nebija iemesla uzvesties tā, kā uzvedos, un tas pārbiedēja nemaņā. Arī nākamajā dienā tā arī nespēju savākties un izplūdu asarās arī pie ārsta.
Nu jau ir pagājušas pāris dienas kopš tās drausmīgās ceturtdienas un viss liekas tāds kā padzisis sapnis vai drīzāk murgs. Jūtos nu jau patiešām labi, bet tā arī neesmu izpratusi, kas notika, kāpēc notika, tikai zinu, ka vairs nekas nevēlos ko tādu piedzīvot. Šo absolūto nespēju kontrolēt sevi un emocijas, kustības, uzvedību. Tobrīd likās, ka piedzīvoju nervu sabrukumu, bet tā gan laikam nebūs bijis, citādi tagad tik mierīgi te nesēdētu. Esmu nodrošinājusies ar baldriāniem tai dienai, kad atkal būs jābūt darbā. Nu tā, drošības labad.
Ir arī kāds priecīgs notikums – man ir arī otra lielā tumba un mūzikas centrs. Šī istaba ir lieliski apskaņota un gaida 6dienu ar milzu nepacietību.
Esmu ļoti, ļoti šeit iedzīvojusies, dzīvoklis ir bezgala mīļs un mājīgs, mana istaba ir kā drošības saliņa un miera osta, te ir tik gaiši, saulaini, silti. Jo īpaši vakaros, kad iededzu sāls lampu un istaba iegūst tādu oranžu nokrāsu, viss ir tuvs un sirsnīgs. Ir miers. Ir tikai un vienīgi miers.
Current Music: This Is Your Captain Spekaing
Leave a comment