Nezinu, kas ar mani notiek, nevaru to sagremot. Jau pāris mēnešus, kopš saprotu, ka ir tā, ka nav nekā, diezgan ļoti sev riebjos un nepatīku.. mūždien atrodu ko neapmierinošu savā izskatā, veros apkārt un redzu tikai skaistus cilvēkus, baidos no viņu skatieniem, izvairos no acu kontakta un allaž pie sevis padomāju, ka esmu totāla lūzere.. tajā pašā laikā apzinos, ka caurmērā ar mani viss ir ok, esmu vesela, man ir rokas, kājas, acis, ausis, mute, izskatos jauki, bet tā tomēr neesmu es.. tas tik ļoti runā pretī tam, kā jūtos.. šķiet, ka pilnīgi viss manā dzīvē ir šķērsām un nepareizi, un, kas trakākais, visticamāk, ka pati esmu pie tā vainīga, nevaru nevienam it neko pārmest, vienmēr esmu uzskatījusi, ka katrs pats veido savu dzīvi, joprojām tā uzskatu, un šī realitātes apjausma mani beidz nost. negribas ticēt, ka tā esmu es, kas visu ir salaidusi tādā dēlī, negribas, bet nākas.. un kur ir pazudusi tā būtne, kas man tā patika un ar kuru jutos tik labi? arī to nezinu.. spogulī man pretī veras kāda sveša seja, es to nepazīstu un man ir neērti šīs meitenes priekšā, viņa brīžam uzdzen man šermuļus.

es nevaru lasīt nevienu grāmatu, nevaru skatīties nevienu filmu, jo visur, kur veros, atduros pret mīlestību. tas ir kas tāds, ko esmu jau sen aizmirsusi... un vairāk par visu negribas zaudēt ticību tai. vēl turos, vēl ticu, vēl ceru un gaidu...

muļķīgi, pagalam muļķīgi.

atkal apakšējā stāva kaimiņi cep sīpolus, es šito neapjēdzu, cepti sīpoli brokstasīs, pusdienās un vaakriņās katru dienu, KATRU MĪĻU DIENU. nu, kas par desām?