Mans mazais, mīļais draudziņš atkal ir savos uzdevuma augstumos. Nepagāja ne 2 nedēļas pēc ZB, kad tomēr aizstiepu to uz remontu un - voila! - viss izdevās. bet brīžiem mani ļoti biedē tā doma, cik ļoti iespējams pieķerties kaut kādām nedzīvām, mehāniskām ierīcēm, kurās nav nekā cilvēcīga un silta - tik mikroshēmas, čipi, vadi un dzelži.. skumīgi drusku.

šodien bija pirmā itāliešu (jap, tieši tā, itāliešu, ne itāļu) valodas lekcija. Pasniedzēja ir apburoša un zinoša, par to prieks. Priecīgi arī tas, ka var saprast 90% no visa, izbraucot uz spāņu valodas zināšanām. Ok, pieņemu, ka sapratīsim, tulkosim un lasīsim visu labāk un veiklāk, nekā ļaudis no citiem kursiem, bet, ja jāsāk runāt, tad galvā tomēr ir mērena putra un katru iesākto teikumu gribas pabeigt spāniski, jo tas šķiet tik līdzīgi, tikai krietni vien vieglāk. Lai nu kā, vēl apsveru domu, ka varētu pāriet uz vācu grupu, ja būs tāda iespēja, jo arī celties vienīgajā vēlajā dienā no paša agra rīta īpaši jau nu negribētos. Laiks gan jau rādīs.

vispār pirms neilga laiciņa tik atgriezos no Peldošās darbnīcas, tur šovakar apvienībai IVA bija diska prezentācijas koncis. Bija prieks redzēt Viesturu pēc ilgāka laika, kā arī pats koncis bija ārkārtīgi sirsnīgs, bija sajūta, ka pilnīgi visi ir savējie un draugi, bez nekādiem pārspīlējumiem. Laikam pat būšu diezgan pozitīvi uzlādēta šobrīd .)

viss, nu jau plakstiņi tik smagi kā zirga vezums, nekas cits neatliek, kā tik krist savos pēļos.