tirpst zobi no ruma, un šito teikumu es rakstu nu jau mūžību un vēl 5 min, nolāpīts. esmu kaut kāda teju perfekcioniste, vienmēr visam jābūt gramatiski, otogrāfiski un interpunkcionāli ideāli, bet mans prāts nu jau ir mežģīne, tāda melna, pavedinoša zīda mežģīne, kura visu sarežģī tikai vēl vairāk. kaut kas tek pār vaigiem, tāds silts un slapjš, nesaprotu, tās nav asaras. pati. es lēnītēm teku no sevis ārā. teciņiem vien. pak. pak. pak.

zobi tirpst.