Pēdējā laikā sāk likties, ka vislabāk atgūties pēc smagām dienām un dusmīgiem cilvēkiem var ar ruma un lieliskas mūzikas palīdzību. Liekas, ka nekad neesmu uzskatījusi, ka dzeršana vienatnē būtu kaut kas nepieņemams vai slimīgs.. Ja tā rumkola būtu nopirkta par pēdējo naudu, tad gan būtu skumji, ļoti skumji. Bet tā nu sēžu, ausis un prāts, un sirds pieplūst ar skaistākajām skaņām, kas jelkad ir radītas, un man ir 3 asaras labajā acī, jo man nav jāredz neviens cilvēks, nav jāklausās nevienā un nav jāsāka neviens pliks vārds, es tikai sēžu starp saviem spilveniem un segām, elpoju un jūtos apburoši labi. šitā te.

Katrs jau priecājas, kā viņš grib un māk. Un joprojām uzskatu, ka katrs var darīt pilnīgi jebko, kas vien viņam tīk, ja vien tādējādi netiek nodarīts pāri citām būtnēm.

Tik šausmīgi gribas izrakstīt no sevis ārā tos nepatīkamos atgadījumus darbā, bet zinu, ka tas varētu izklausīties pēc naida pret krieviem.. bet sāp joprojām.. un visvairāk sāp, ka es ļauju citiem likt man tā justies.. tik netīrai un ārkārtīgi dziļi sāpinātai. Un nekad, nekad man nebija tā trīcējušas rokas un sirds, kā tajā mirklī.. no naida vai bailēm, vai pāridarījuma sāpēm. nudien, nezinu. no vispasaules netaisnības.

Esmu drusciņ palaidusies un atkal sāku iespaidoties no citu raidītajām negācijām, ielaižu tās sevī un ļauju augt un attīstīties. Jārada burbulis ap sevi, drošības burbulis, es būšu kā kosmonauts.