Izrāvos no biļešu kalniem un pelēkuma, kas pamazām draudēja pārvērsties melnumā, ja nebūtu izgājusi no mājām un visus studiju draņķus atstājusi savā istabā.

Visērtāk es jūtos, kad esmu viena pati savā istabā, gultā, vai arī šādā sabiedrībā - jūtos absolūti iederīga un pieņemta, kaut arī šodien aizgāju turp viena. Liela daļa seju zināma no visiem končiem, festiem, maza daļiņa pazīstama, ar ko var pārmīt pāris nenozīmīgas frāzes un padarīt dienu jaukāku. Jūtos tā, it kā mani apņemtu kas ļoti silts, pilns gādības un gaišuma. Ļoti, ļoti jokaina sajūta, vēl nespēju to līdz galam noformulēt.

Tesa man šovakar atplēsa debesis vaļā un izlidoju kosmosā, es citādi nevaru aprakstīt to laimes sajūtu, kas mani pārņem, klausoties skaņu vibrācijās, mūzikas pulsā, vērojot, kā tie puikas atdzīvina burtiski dzelžus - mūzikas instrumentus. Tur slēpjas kas pārdabisks, ko nevaru un negribu racionāli izskaidrot.

Nu, un Bigbenda pēdējās dziesmas laikā es jau biju pielipusi pie griestiem, sienām un izsvaidīta pa visu zāli miljons drumslās.

Nu ko, rīt pēdējais monstrs, pats smagākais eksis, par ko es pārdzīvoju visvairāk, bet esmu gatavojusies vismazāk. Taču šobrīd es atkal pēc tik fakin ilgiem laikiem peldu laimē, un viss lielais un svarīgais pēkšņi ir pārvērties par NEKO.

Priekā!