Šodien sev riebjos.

Diena iesākās lieliski - pirmoreiz šonedēļ izgulējos, nesteidzīgi pagatavoju sev brokastis, paskatījos TV, palasīju žurnālus, iešuvu bikses, vārdu sakot, darīju mazas, nenozīmīgas, jaukas lietas.. Sāku gatavoties šīvakara pasākumam. Devos pēc dāvanas, lai uzreiz pēc tam ietu uz darbu. Nu ko, gandrīz stundu pavadīju, neveikmsīgi mēģinādama atrast ko piemērotu.. Galu galā, kad laiks bija pilnībā iztecējis, nopirku ļoti banālas, bet jaukas lietas, par kurām iztērēju krietni par daudz naudas, kā bija plānots, bet nebiju apmierināta ar rezultātu, jo gribēju ko īpašāku...


Darbā jau drīz vien man uzmācās gruzons, bet nu maksimālais. Joprojām man ir trakoti skumji, bet nezinu, kādēļ tieši šodien un tā.. varbū pāris situācijas ar kolēģēm dikti nomāca, lai gan zinu, ka viņas to tā nebija domājušas. Visa ļaunuma sakne esmu es pati - mans fakinais raksturs un emocionalitāte, garastāvokļa maiņas, ko ir ārkārtīgi grūti kontrolēt.. Varu prātā lamāties uz sevi, varu pielabināties sev, tas nelīdz, tas neatvaira muļķīgās domas, tas nepalīdz man sajusties labāk un labākai. Ja reiz šī "es neesmu nekas" sajūta ir klāt, tad tā ir uz palikšanu, to nevar izārstēt pāris mirkļos vai stundās..

Lieliski saprotu, ka viss slēpjas manī pašā, ka ir jāievirza sevi pareizajās sliedēs.. Līdz šim nekas nav līdzējis. Staigāju apkārt kā zobmijs garu ģīmi, iekšas sarāvušās čokurā no piepūles, lai apvaldītu asaras, kurās būtu gatava noslīkt acumirklī. Biedēju sevi un apkārtējos. Un jautājumi - kas tev ir, viss kārtībā, kas tev noticis?, absolūti nepalīdz, bet gan rada vēlmi žēlot sevi vēl vairāk. Kur nu vēl vairāk!...

Visriebīgākā sajūta - nejusties gaidītam, iederīgam, pieņemtam.


Ļoti gribēju iet uz to ballīti, bet galu galā esmu šeit - mājās. Bet tagad vismaz var atbrīvoties no skumjām caur asarām. Vēl gribētos stipru alkoholu iedzert. Un daudz, ļoti daudz. Varbūt negribētos, ja man šajā pasaulē būtu kāds mīlams cilvēks. Bet nav, sasodīts, nav. Un nevaru saprast, kādēļ nav.. kādēļ nespēju nevienu iemīlēt.. iespējams, manī šobrīd nav vietas mīlestībai, ir jātiek sākumā galā ar visu ārprātu ģimenē un SEVĪ.

Gribas būt kādam, gribas, lai mani gaida.

nu neparko nevaru saprast, kādēļ pasaulē ir vajadzīgi tādi cilvēki kā es.

kur slēpjas āķis

zinu, kādēļ esmu tik labs cilvēks. jo esmu par vāju, lai pastāvētu par sevi, par vāju, lai runātu pretī un darītu kādam kaut ko, kas viņam nepatiktu. esmu par vāju, lai būtu slikta, lai kādam nepatiktu. tādēļ visi uzskata man par labu, jauku, mīļu meiteni. es neciešu padarīt cilvēkus nelaimīgus vai likt viņiem slikti justies. labāk pati esmu nelaimīga līdz pēdējam, nekā lieku kādam citam justies tā.

loģika, kur tu rodies.

pats draņķīgais, ka es tiešām ESMU laba. Es ne sūda netēloju. Bet tas nekam neder, savu šķīsto labestību varu uzspraust uz kociņa..