Šorīt pavadīju manu mīļo Dariu lidostā. Zināju, ka nedrīkstu ilgi atvadīties, jo noteikti pārvērtīšos asaru peļķē. Iedevu viņai dāvaniņu, pārmijām pāris teikumus, cieši, cieši viņu samīļoju un aizsteidzos prom ar slapjām acīm.. Kad tik iedomājos par viņu, izkūstu kā sniegs saulē un no manis nekas nepaliek pāri.. Būs ļoti grūts šis semestris bez viņas, nespēju iedomāties, kā iešu uz lekcijām un nevarēšu katru rītu ar viņu priecīgi pačalot, lūgt kādu padomu vai vienkārši pārmīt dziļdomīgus skatienus Migela lekcijās.. Izskatās, ka man neatliks nekas cits, kā tikai saņemties un sevi sapurināt.

Tik ļoti pietrūkst jau tagad.

Kā kronis šim burvīgajam rudens sākumam ir neizbēgamā vecāku šķiršanās, kura tagad jau ir arī izteikta vārdos. Mājās ir silts, bet tik ļoti, ļoti auksts.. šis klusums, šīs istabas, atsevišķie plauktiņi ledusskapī, pazudušās kopīgās bildes, viss šeit ir mainījies, es nepazīstu savas mājas un savus vecākus.. Ir tik nepanesami smagi šeit atrasties, dienas lielākais pārbaudījums ir brīdis, kad ir jāizkāpj no gultas un jāiet cilvēkos, jācenšas noslēpt to, kas manī darās un kas sāp. Gribas, lai kāds ir man blakus, lai nesaka ne vārda, bet ir blakus, noglāsta galvu un varbūt dzied man kādu dziesmiņu, līdz iemiegu dziļā, ilgā un dziedinošā miegā..

Zinu, ka neviens nespēj līdzēt, pati tikšu ar šo visu galā, bet man ir nepieciešams laiks, milzīgs kvantums laika...