Pārgurums lika sevi manīt un pēcpusdienā nolēmu mazliet pagulēt. Sapnīši bija jauki un skaisti, bet pēdējais kļuva nekontrolējams, līdz apjēdzu, ka murgoju. Reti gadās, ka jau sapnī saprotu, ka sapņoju, bet šoreiz sapratu un piespiedu sevi pamosties. Veru lēnām acis vaļā, esmu izbrīnīta par to, ka esmu gultā pagriezusies par 90°. Nepaspēju līdz galam apjēgt situāciju, kad jūtu - slīgstu bezsamaņā. Visiem spēkiem cenšos to nepieļaut, zinu, ka neviena nav mājās un man ir bail.. Tad notiek kas ļoti dīvains.. pār visu ķermeņi pārskrien neiedomājams aukstums un it kā elektrība - esmu gultā, bet jau pēc mirkļa, šīs baisās sajūtas un saltuma pavadīta, it kā lidoju projām, līdz nokļūstu uz grīdas. Mani pārņem panika, nav ne mazākās sajēgas, kas notiek. Pēc mirkļa atkal esmu gultā, tās pašas aukstās un elektrizētās sajūtas pārņemta, tieku it kā iesūkta atpakaļ gultā. Kā melnajā caurumā. Viss šis vājprāts atkārtojas vēl 2 reizes, līdz saprotu, ka mans ķermenis atrodas gultā, bet gars ik pa brīdim atstāj mani, tādēļ arī redzēju sevi no malas, kad atstāju savu ķermeni.. Gribu kaut ko skaļi pateikt, ceru, ka tas izbeigs šo neprātu, bet nevaru.. caur lūpas kaktiņu varu tikai klusi šņākt kā čūska.. Visiem spēkiem cenšos pārtraukt notiekošo ar domu spēku, man sareibst galva, es ar lielām mokām atveru acis, sirds daudzās kā negudra, kājas ledusaukstas.

Joprojām nesaprotu, kas tas bija. Sapnis, kas kļuva par murgu, no kura es it kā pamodos, bet ne līdz galam, jo nokļuvu citā murgā.. Visas sajūtas bija ārkārtīgi spēcīgas un ļoti, ļoti reālas.

Mēģinu rast tam izskaidrojumu.. Varbūt uz nervu pamata, varbūt tā ir kada zīme.. nav ne jausmas. Nekad nevēlos vairs ko tādu piedzīvot..