Uzraku visas savas vecās kasetes, dziļi paslēptas atvilknēs. Kasetes nepieciešamas drīzajam ceļojumam, jo Anas mašīnā ir tikai kasešnieks .) Šīvakara izklaide - to klausīšanās, šķirošana un smiešanās pašai par sevi. Vienā no tām esmu pati kko "iedziedājusi" un arī ierunājusi Eduarda Veidenbauma dzeju. Pirmkārt, baisi dzirdēt pašai savu balsi no malas, kur nu vēl tos centienus dziedāt. Pāris gabali bija ņemami, bet nu Deftones "Digital Bath".. :D :D

Ausīs skan Limp Bizkit, uzreiz sajutos kā bērnībā.. Nemaz ne tik tālu tas bija.. gadi 5 atpakaļ, ho, ho.

Milzu enerģijas un prieka pieplūdums.. tā ir labi.

Ja šie saldumiņi atbrauktu uz LV, es būtu pirmā, kas ietu.

Kad biju pavisam maza, uztraucos par jokainām lietām, lūdzu Dieviņu par to, kas man tagad liekas pašai vienkārši atrisināms. Un, ja ne atrisināms, tad viegli saprotams un uzveicams ar savu attieksmi.

Bet, kad tā padomā.. droši vien joprojām uztraucos par muļķīgām lietām, jūtu, ka pārāk bieži man ir svarīgs CITU viedoklis. Vislabāk un brīvāk es jūtos tad, kad aizmirstu un aizmirstos. Maz, pagalam maz to brīžu..

Mazliet šķiet, ka degradējos. Nepilnveidoju sevi vairs, neinteresējos par jaunāko literatūru, bibliotēku apmeklēju reizi mēnesī, lai ar lielu nokavēšanos atdotu grāmatas, kuras tā arī neesmu pat sākusi lasīt. Man ir milzīgs kauns pašai no sevis.

Pietiek pīkstēt, iešu slīgt savos spilvenos.