Gandrīz patīkama diena.

Vakarpusē devos nodot savu balsi uz Jurjāna mūzikas vidusskolu. Priekšā 4 sievietes, kuras izsaka savu prieku par to, ka referendumā piedalās arī jaunieši. Viss ļoti klusi un mierīgi.

Atvados un turpinu ceļu. Lēnā garā aizčāpoju līdz olimpijai, neko priekš sevis tā arī neatrodu, tad nu sāku izlūkot rimčiku. Tik laiski kā kaķis visu izstaigāju, 6dienas vakaram viss ir tik neraksturīgi tukšs un kluss, jūtos tā, it kā būtu vienīgā pircēja. Nolūkoju skaistu gaļas gabalu, ko priecīga lieku savā grozā.

Ejot projām, ieraugu kādu mazu veikaliņu, kur lielās, skaistās burkās dzīvo dažādas tējas. Aprunājos ar jauko pārdevēju, izsmaržojos tējas un nopērku no 2 pa drusciņai. Dīvainā, maza laimīte..

Lēnītēm dodos mājup pār tiltu, saldējums kūst mutē, ir tik glāsmaini silts, bet ne saulains.. man ir tik labi, gribas palikt uz tilta un kaput. Velk uz lietu, es aizsmēķēju cigareti līdz pusei, vējš ir pārāk liels, velku dūmus, tie man neļaujas, nometu cigareti zemē, tā tur paliek starp novērošanas kamerām tik skumja un šķība.

Mājās uztaisīju gaļas mērcīti ar ceptiem kartupelīšiem, ņam, cik labi.. Nu jau vairs nekā nav palicis, tētis arī gribēja.

Man gribas uzrakstīt savu vasaru, jo īpaši visu atvaļinājumu, katru dienu, katru cilvēku, mirkli un mūžību.. Viss bija tik skaisti, man jāraud, bet es smaidu savā prātā, lūpas gan ir sastingušas gandrīz vai vienalīdzībā.


Varbūt man vel izdosies. Varbūt septembrī.