Saņēmu beidzot atbildi no darbiņa, ko tik ļoti kāroju. Likās, ka nu jau neatbild par ilgu - varbūt kauns pateikt sejā - Jūs mums nederat. Smejies vai raudi - viņi mani labprāt ņemtu štatā, ja vien es varētu strādāt pilnu slodzi from 9 to 5. To es nu nekādi nevaru, ņemot vērā akadēmijas lekciju sarakstu - dienas nodaļa un neskaitāmās spāņu valodas lekcijas, kuru regulāra kavēšana nozīmētu tikai to, ka varu izņemt dokumentus momentā..

Skarbi, skarbi. Pagaidām tad formējos ārštatā - kad vajadzēs, strādāšu uz kādiem projektiem. Ļoti laba sajūta, ka es viņiem patīku un deru, bet lielas skumjas par to darbalaiku un to, ka akadēmijā nav vakara nodaļas.. raucu pieri grumbās.

Bet varbūt tā ir jābūt. Dzīvosim, redzēsim.