Tāds dīvaini pelēks rīts bija. Tik pelēks, ka gribējās ciešāk ieritinaties segā un nevērt vaļā labo plakstiņu. Kreiso arī ne. Bet jāceļas un jadodas uz nodarbību, ko vairs nemaz nevēlējos..

Tad tomēr tā pusotra stunda bija šisdienas skaistākā un labākā daļa, arī vērtīgākā. Ņēmām jaunu vielu, ak dies, vairs neatceros nosaukumu.. 9x3 polifonija?? :D Lai nu būtu. Kāāā man patīk tā sajūta, ka PĀRVARI PATS SEVI! Cik ļoti nemaz negribas sākt darīt to, kas liekas neiespējams, tad beigās tikpat ļoti gribas turpināt, kaut nodarbībai jābeidzas un jādodas prom.. Viečus ir tāds malacis, man prieks, ka esmu viņu satikusi un ka man ir iespēja pie viņa mācīties. Ārkārtīgi priecē un mulsina tās uzslavas un labie vārdi par manu spēli un rokām, šodien biju gar zemi vienā brīdī.. Nu ko. Bet iedomīga es neesmu tiesīga kļūt, jo tāpat ir vēl milzumdaudz lietu, ko mācīties, iedomīga es varētu klūt tikai tad, kad būtu tik slavena un profesionāla kā Dave Weckl vai Jojo Mayer :)

Vārdu sakot.. ir skaisti, ka dzīvē tomēr ir kaut kas, ko man patīk darīt un ko spēju darīt. Tas malziet nomierina.. nav bezcerības - ir cerība :)