Ne ar vienu par to īsti negribas runāt, bet iekšā savēlies tik milzīgs pārdomu un grūtsirdības kamols, ka ārā jāizliek ir.. nu tad lai iet šeit.

Vispār smieklīgi, cik ļoti cilvēki pieķeras tam, ko reizēm mēdz saukt par ikdienu. Ierastām vietām, lietām un cilvēkiem, ar kuriem visbiežāk sanāk kontaktēties. Un ir sanācis tā, ka esmu pieķērusies savam darbam. Varbūt ne gluži pašam darbam, bet visiem tiem sīkumiem, kas saistās ar darbu. Ir izdevīga vieta, labs darbalaiks, vienmēr sastādu grafiku pēc savām vēlmēm un iespējām, vienmēr varu dabūt brīvu, kad vajag, ir sakarīga tiešā priekšniece, pie kolēģiem arī ļoti, ļoti pierasts un daži ir pat iemīļoti. Ir patīkami, ka šajā darbā pārzinu visu, kas nepieciešams un jūtos ērti, jo varu palīdzēt klientiem jebkurā situācijā. Visi pienākumi ir labi zināmi un ierasti, tas radu tādu.. drošības sajūtu? jā, tā arī var teikt. Sajūtu, ka viss ir kārtībā, viss rit savu ierasto gaitu..

Un tagad tā tumšā puse. Pirmkārt, alga, kas mani vienkārši pazemo, it īpaši pēdējā laikā.. jūtos kā pilnīga muļķe, ka strādāju par šādu naudu, ja jebkurā citā uzņēmumā varētu dabūt līdzvērtīgu darbu ar lielāku samaksu.. Tas, ka darba vairs nav tik daudz, kā agrāk, lai neteiktu, ka tā ir ļooooti maz. Un jo mazāk ir, ko darīt, jo nevajadzīgāks un garlaikotāks jūties..

Visas šīs pārdomas manī raisa izdarītie novērojumi pēdējā gada laikā.. ja sākumā gāja labi, bija daudz darba un laba naudiņa, tad tagad tas viss ir izmainījies tik neticamos apmēros, ka bail domāt. Un katra jaunā, ģeniālā īpašnieces ideja šķiet kā totāls murgs un ņir-gā-ša-nās!

Spēju domat tikai par vienu.. vai kopā ar atvaļinājuma iesniegumu iesniegt arī atlūgumu.. Goda vārds.. sāp sirds. O, labais, tikko pirmoreiz mūžā uzzināju, kā tas ir - raudāt darba dēļ.. dilemmas dēļ.. kad nav neviena, kas izlemtu manā vietā.

Visi loģiskie un racionālie apsvērumi burtiski kliedz, lai vācos prom no šejienes, bet tas pieradums un pieķeršanās.. Kad es iedomājos, ka man būtu atkal jāsāk viss no jauna pavisam citā vietā ar gluži svešiem cilvēkiem, man burtiski nolaižas rokas.. Neviens sākums nav viegls.. Bet beigas ir daudzkārt smagākas...


Absurds. Pilnīgs absurds..