Atradu kaut ko brīnišķīgi naivu un 'melnu' kādā 10. klases literatūras klades pēdējā lapā. Kā jau vienmēr, bez nosaukuma.

Par daudz jau laikam mirkli gaidīt
Aiz kapsētas mūru spiedzošās tumsas
Kur vien vārnas vij sev cauras ligzdas
Dzēruma izgulēšanai
Un kur ievas zied melniem ziediem...

Nejaušības taču notiek?
Tad, lūk, viena tāda.
Mana eksistence šajā laimes zemē
Kur es laikam traucēju citiem šo skaisto dzīvi..
Jeb drīzāk to mēslu, ko viņi sauc par laimi.

Labi, jau labi..
Bērniem naivas actiņas.

Neviena atkal nav.
Kā gan citādi..
Mūri pārāk augsti
Jūsu cēlajām sirdīm.


prosta kruta. Tagad mēģinu atcerēties, kas man tolaik dzīvē likās tik traģisks, ka bija jāraksta šadi garadarbi. Atceros, ka toreiz sevi iedomājos par baigo dzejnieci, drukāju vienā drukāšanā, dzejoļi cits par citu neveiklāki un garlaicīgāki. Vienas un tās pašas tēmas, tie paši vārdi, tikai teikumu konstrukcijas citas.

Bet, re. Vismaz tam ir bijusi kāda jēga! Es šodien varu pasmaidīt pati par sevi un priecāties, ka man vairs prātā nedarās tas ārprāts un muļķības, kas toreiz. ļoooti plats smaids :D