Izspļauta raudāmā diena. Par leģionāriem, mūziku un apnikumu, kas mijas ar sajūsmu un degsmi.

Ieslēdzu tumsu un rakstu pēc sajūtām un ar sāpošu vēderu.

Lūk, tas bija 6dienas vakars un nakts, kad piedzīvoju gan kosmosveidīgu laimi, gan žiletes asuma un trausluma skumjas. TESU joprojām nespēj pārspēt nekas, es eju gulēt ar šīm skaņām ausīs.. Piepildos ar bezsvara domām un leju litriem asaru aiz laimes. Nē, aiz LAIMES. Arī šobrīd, kad šie vārdi ie pierakstīti, tie kļūst mazliet smieklīgi, bet iekšējās vibrācijas nezūd. Trīcu un trīcu kā pieneņu pūka, ko vējš mētā pa debesīm vēlā pavasarī.

Tomēr nerakstīšu par tām skumjām un vilšanos, tā visa ir gluži vienkārši par daudz, lai tam ļautu piepildīt vēl arī šo telpu.

Esmu aplī. Cieši, tik cieši noslēgtā aplī, no kura man nemaz negribas spert to soli ārā. Nimbs.