Tagad prātā ataust tie mirkļi, kad esmu smaidījusi par citu cilvēku naivumu.. kad jāaptver pašai savējais, kļūst tik smagi ap sirdi.

Monitors spīd acīs un grauž. O. Ir labāk, ieslēdzu tumsu.

Sāp iekšas. Mēģinu iztēloties sevi augstā kāpā, veroties bangojošos jūras viļņos, kaijas kliedz un es viņām līdzi. Trausla smeldze. Kā asmens grieziens ādā.

Pēdējās naktīs man rādās murgi, tik dīvainas ainas slīd gar acīm, es vairs nezinu, ko domāt. Vai arī jau nezinu.

Pārmaiņas. Jārīkojas. Jāsper solis citā virzienā. Jāsāk ar sevi.