Vajāju putekļus pa klaviatūru. Bet viņiem šeit patīk.

Šķiet kaut kā muļķīgi, ka kāds jau gadiem dusmojas uz mani par to, kāda esmu. Varbūt 'dusmojas' nav gluži pareizi teikts. Ir neapmierināts. Pārmetumi ir kļuvuši tik bieži, ka vairs uz tiem nereaģēju. 0 emocijas. Muļķīgi ir arī tas, ka vispār ir kāds, ar kuru nespēju rast kopīgu valodu. Laikam nemeklēšu vairs citus vārdus, ar kuriem izteikt domas par šo cilvēku. Jo tā ir mana māte.


Virpinu pirkstos matu šķipsnu, man ausīs skan skaistākā mūzika. To sajūtu, kāda pašreiz ir mani viscaur pārņēmusi, mēdz saukt par dziļu un klusu prieku..