Jo tālāk, jo vairāk, jo satraucošāk.

Pati lielākā sabiedriskā transporta bēda, manuprāt, ir smakas. Smirdošie cilvēki. Hroniskie pīpmaņi, nelabojamie alkoholiķi un bomži bez piederības. Varbūt tas liecina tikai to, ka esmu pagalam jūtīga vai nervoza, bet mani spēj novest līdz asarām un kaut kādām pārcilvēcīgām dusmām tie cilvēki, kas brauc tramvajos un vienkārši SMIRD. Es saprotu, ka katram var gadīties šādas vai tādas nelaimes, bet šoreiz runāju par tiem, kas konstanti nelabi ož. Gribas saukt viņus par dzīves bendētājiem.

Ne reizi vien esmu kāpusi ārā vai pārsēdusies otrā vagonā. Labi, tas nav rādītājs. Bet tad kas ir.. nē, ar manu degunu viss ir kārtībā, bet kaut kas pavisam noteikti nav kārtībā ar šo pasauli.

7. tramvajs ir vieslielākās mocības. Un nekur uz pasaules man tā neriebjas, kā Centrāltirgus tramvaja pieturā. Jopcik. Sākšu saudzēt sevi un celšos agrāk, lai ietu uz otru pieturu.

Varbūt kļuva tagad mazliet vieglāk. Ir tik labi, ka ir šāda vieta, kur to izgāzt no sevis ārā. Ir labi, ka man tas nav jāuzkrauj kādam cilvēkam virsū, varu to uzkraut šim milzīgajam interneta patvērumam. Paldies, ka tu esi. Tā gan.

Nu labi. Ejam tālāk.

Palūkojas iekš latest posts, atradu vārdus, kas man ļoti palīdzēja. Vārdi, kurus biju aizmirsusi. Drīzāk pazaudējusi. Man šķiet, ka pareiza elpošana spētu atrisināt tik daudzus samezglojumus manī. Pamēģini 3 reizes aizvērtām acīm dziļi un mierīgi ieelpot, patiešām kļūst jaukāk ap sirdi..


Glāstu klaviatūru, visu virsmu.. taustiņu pa taustiņam. Viss ir pēkšņi tik dzīvs. Baiļu nav. Šķiet, ka šobrīd spēju jebko.



Un sirds kā tauriņš.